Ne velti mēdz teikt, ka nav dūmu bez uguns, bet baumās un spekulācijās var atrast pa patiesības graudam.
Ne velti mēdz teikt, ka nav dūmu bez uguns, bet baumās un spekulācijās var atrast pa patiesības graudam. Latvijā neformāli dažādos līmeņos teju gada garumā apspriesta iespēja, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga varētu ieiet pasaules vēsturē ne tikai kā pirmā sieviešu kārtas Latvijas vadītāja, bet potenciāli arī kā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretāre.
Punktu visiem minējumiem aizvadītās nedēļas nogalē pielika Rīgas pils saimnieces oficiālā izvirzīšana augstajam amatam. Šāds fakts, domājams, kaut mazliet paceļ līdz šim uz itin pieticīgām ambīcijām – savs kaktiņš, stūrītis zemes, puslitrs jūras un rupjmaizes šķēle – orientēto pavalstnieku pašapziņu, pie viena dodot simbolisku nodevu arī tautiešu patriotisma veicināšanā. Jau tas vien, ka Vīķes – Freibergas kundze varētu nebūt namamāte gandrīz vai avārijas stāvoklī esošajā uzprišinātajā Rīgas pilī, bet stiklotajā debesskrāpī, no kura logiem paveras skats uz Manhetenu un Īstriveru, ir ko vērts. Nemaz nerunājot par to, ka turpmāk ANO mandātus pasaulīgajām miera uzturēšanas misijām zemeslodes karstajos punktos apstiprinās ne vairs par plaši pazīstamu kļuvušais bijušais Ganas diplomāts Kofi Annans, bet divus termiņus amatā pavadījusi, būsim atklāti, pasaulē mazpazīstamas valsts eksvadītāja, kas, pateicoties valodu zināšanām, stingrai nostājai un spējai argumentēt savu viedokli, no pensionētas profesores un tautasdziesmu pārzinātājas kļuvusi par līdzvērtīgu sarunu partneri pasaules augstākajā politiskajā kompānijā.
Pēdējās dienās kā īlens no maisa ārā vairākkārt līdusi arī letiņu skaudīgā daba, galvenokārt aizkulisēs trinot mēles par gaidāmiem apgrūtinājumiem Vīķes – Freibergas kundzes ceļā uz augsto posteni, dusmīgi rūcot, ka, lūk, pa pasauli izbraukājusies, pašmāju problēmas nav redzējusi un nu atkal sakārojusi noenkuroties vietā, kur demokrātijas aura labāk jūtama, bet ēkas pilsētu centros krietni augstākas. Konfrontējošās pozīcijās abstraktā līmenī tiek nostatītas ticamākās kandidatūras – pirmā ģenerālsekretāre sieviete un neformālā rotācijas kārtībā uz šo amatu reāli pretendējošs “kādas Āzijas valsts” pārstāvis. Kā ēna prezidentes kundzei līdzi velkas arī par leģendu kļuvušais izteikums saistībā ar 9. maija svētkiem – viena no retajām reizēm, kad Latvijas līdere ļāva vaļu asai mēlei un runāja par padzīvojušiem krievu ļaudīm ar nemaināmu apziņu, voblas likšanu uz avīzes, vodkas dzeršanu, častušku dziedāšanu un atmiņām par “varonīgu Baltijas iekarošanu”. Izteiktos vārdus atpakaļ neatņemt, un pirmie aizmetņi par zināmas sabiedrības daļas, proti, prokrievisko politisko spēku vēlmi šo odiozo frāzi atgādināt manāmi jau tagad. Turklāt maz ticams, ka šis atgādinājums nespēs rast dzirdīgas ausis Kremļa gaiteņos, radot Krievijas līderī Vladimirā Putinā vēlmi mest galdā nikno veto kārti, un nelīdzēs pat atmiņas par kādreizējo sasteigto politisko valsi ar Latvijas prezidenti Austrijas kalnos.
Ņemot vērā pasaules globālās attīstības tendences un aizvien manāmākās plaisas starp uzskatos un pēc statusa diametrāli pretējām pasaules daļām, pretrunas ANO iekšienē, kas traucējušas efektīvi risināt globālas problēmas, kļūst skaidrs, ka vieglas dienas nākamo ANO ģenerālsekretāru negaida. Tomēr arī neveiksmes gadījumā Vīķes – Freibergas kundzei nebūs pamata slīgt pesimismā – bez ANO līdera posteņa pasaules mēroga organizācijās vēl ir ne mazums amatu, ko viņa būtu cienīga ieņemt. To atliek arī novēlēt, jo politiskajiem ķīviņiem un intrigām piesātinātais Latvijas politiskais pīļu dīķis prezidentes inteliģences līmenim jau sen šķiet par mazu.
