Turpinām stāstu par misionāriem. Taču šoreiz ne par tiem, kas mērojuši tālu ceļu uz Latviju, atstājot ģimeni, karjeru un dzimto vidi, bet dažiem no mūsu vidus.
Turpinām stāstu par misionāriem. Taču šoreiz ne par tiem, kas mērojuši tālu ceļu uz Latviju, atstājot ģimeni, karjeru un dzimto vidi, bet dažiem no mūsu vidus. Jau sesto reizi Jelgavas baptistu draudzes mācītājs Pēteris Eisāns pulcēja līdzbraucējus misijas ceļojumam uz Baškīriju. “Daudzi kristieši Latvijā domā, ko tad mēs! Taču mēs varam!” atzīst mācītājs.
Augusta sākumā 43 cilvēki no 14 dažādām Latvijas vietām, 18 draudzēm un 5 konfesijām devās četru dienu un trīs nakšu braucienā, lai nedēļu ar Kristus vēsti kalpotu vairākās Baškīrijas pilsētās. Jelgavnieku un baptistu draudzes locekļu Gaļinas Mušinskas, Kristīnes Lukstiņas, Amandas Straumes, Lienes Svokas, Agritas Drēskas un mācītāja Pētera Eisāna galamērķis bija pilsēta Sterļimaka. Līdzi devās īpaša vīru komanda, kuras uzdevums bija būvēt rotaļu laukumus, kamēr pārējie apmēram 200 tūkstošu iedzīvotāju lielajā pilsētas rajonā vadīja bērniem Vasaras Bībeles skolu, ticot, ka pēc viņu aizbraukšanas šajā vietā sāks darboties ticīgo draudze.
Sapnis dzima Amerikā
Braucienu aizsācējs mācītājs P.Eisāns stāsta, ka, savulaik studējot teoloģiju ASV, mitinājies pie kāda misiones mācītāja. Pavadot daudz laika sarunās par misionāru darbu un sūtību un esot praksē Kenijā, bijis pietiekami, lai atgriežoties mācītājs būtu satvēris kristīgās “pasaules elpu”, ka evaņģēlijs ir pārāk liels dārgums, lai to paturētu tikai pie sevis un baznīcas sienās.
Atgriežoties Latvijā, P.Eisāns sāka kalpot kā palīgmācītājs Jelgavas baptistu draudzē un vēlāk kļuva arī par tās mācītāju. Jau 1998. gadā draudze devās pirmajā misijas braucienā tepat uz Madonu. Taču tad sirds norādījusi skaidru virzienu – Baškīrija! Tas neizgaisa arī vēlāk. Šim mudinājumam radās arī līdzdarītājs, un jau divatā izdevās sadarboties ar kādu zviedru misionāru grupu, kas strādāja Baškīrijā. 2001. gadā zviedri iepazīstināja baškīriešus ar diviem latviešiem. Nākamajā gadā viņi jau bija trīs, tad 12, gadu vēlāk 21, pērn 29, bet šogad jau 43. Daudzi brauca atkārtoti, kas liecina, ka šajā lietā ir kas “lipīgs”. Paši dalībnieki saka – Kristus mīlestības saldums.
Ne tikai baptisti
Ņemot vērā kristīgās sabiedrības šķietamo savrupēšanos, drosmīgs solis bija braucienā iesaistīt arī citu konfesiju pārstāvjus. P.Eisāns atzīst, ka tas bija izaicinājums vadīt cilvēkus, starp kuriem ir daudz nezināmā. Tā ir iespēja pārpratumiem un konfliktiem, taču iepriekš notika gatavošanās. Mācītājs to uzlūko kā brīnumu, ka kristieši no Kurzemes līdz Latgalei, pārstāvot 18 draudzes, varēja vienoties kalpošanā ārpus robežām. “Šo vīziju sadzirdēja tie, kas vēlējās atsaukties,” atzīst P.Eisāns.
Par visu maksāja paši
Par vīzām, ceļa izdevumiem, dzīvošanu, arī par tēriņiem, kalpojot Bībeles skolā, un pat rotaļu laukumiem maksāja dalībnieki. Kad vietējie to uzzināja, viņi bija patiesi pārsteigti un aizkustināti. Mācītājs ir priecīgs un lepns par cilvēkiem, kas misijā brauc jau no 2003. gada, tikpat labi viņi šo naudiņu varēja iztērēt citādi.
Kalpošana Baškīrijā
Baškīrijā stipri jūtams padomju mantojums, daudz Ļeņina pieminekļu, bet veikalos “ielaminē” somas, lai tikai kāds ko nenozagtu.
P.Eisāns stāsta, ka reliģiski šajā zemē cilvēku prātus cenšas iegūt islams. Tur aktīvi darbojas arī šīs ticības misionāri. Tikpat stipras pozīcijas reģionā iekarojusi pareizticība un ateisms. Tā kā “uz papīra” Baškīrijā valda ticības brīvība, sava vieta ir arī evaņģēliskiem kristiešiem, protestantiem un katoļiem, taču vietējās demagoģijas un tautas “folkloras” dēļ, kas izplata nepatiesas runas, šo draudžu darbība ir ierobežota. Tiek likti šķēršļi arī telpu īrei un pasākumu organizēšanai. Tajā pašā laikā reģionā zeļ alkoholisms, narkomānija un citas nelaimes.
Baškīrijas pilsētā Sterļimakā jelgavnieki sadarbojās ar vietējo baptistu draudzi un pasākuma vajadzībām bija uzslējuši telti kristīgā narkomānu rehabilitācijas centra teritorijā. Līdz ar Vasaras Bībeles skolu tur risinājās arī evaņģelizācijas pasākums. Bībeles skolā Gaļina palīdzēja veidot rokdarbus, Agrita ar Kristīni mācīja dziesmas krievu valodā, Amanda vadīja rīta asamblejas drāmu, bet Liene mācīja vērtīgus Bībeles pantus. Katru dienu Bībeles skolu apmeklēja vidēji 42 bērni, daži kopā ar vecākiem. Tādējādi tika aizskartas arī pieaugušo sirdis.
Apsūdz bērnu nolaupīšanā
Lai gan mūsu misionāri piedzīvojuši lielu svētību no kalpošanas prieka, viņi saskārās arī ar nopietnu garīgu un fizisku pretestību. Pasākums bija jāsaskaņo pašvaldības iestādēs. Kaut likumīga pamata nebija, pilsētas mērs ar daudzu juristu palīdzību meklēja visus iespējamos veidus, lai to neatļautu. Tādi neatradās, tāpēc tika ieteikts neko nerīkot. Taču, kas nav aizliegts, ir atļauts, un telts tika uzslieta. Jau pirmajā vakarā ieradās milicijas darbinieki un ar “skaļu bļaušanu” lika visu novākt un draudēja, ka citādi to izdarīs viņi. Pasākuma organizatori nepadevās un prasīja rakstisku rīkojumu. Tas netika iesniegts, tāpēc Bībeles skola, kaut naidīgu miliču ieskauta, turpināja darboties.
Kādu vakaru teltī ieradās iereibuša pusaudžu banda un meklēja baltiešus, kas jau bija devušies mājās. Kā vēlāk noskaidrojās, iecirkņa inspektors izsaucis pie sevis bandas vadoni un prasījis, kas notiek viņa rajonā. Tur darbojoties dažādi sektanti, kas, iespējams, zogot bērnus un pārdodot viņu orgānus.
Latviešu vakars
Šogad notika arī latviešu vakars. P.Eisāns pārliecināts, ka tieša tikšanās ar klausītājiem uzrunāja daudz spēcīgāk un iespaidīgāk stiprināja valsts tēlu nekā oficiālie pasākumi. Arī tur nostiprinājies viedoklis, ka latvieši citu tautību cilvēkus nemīl un apspiež, taču, daudz runājot un izskaidrojot, šo viedokli dažiem izdevās mainīt. Latviešu vakarā meitenes prezentēja tautas tērpus, cienāja ar Jāņu sieru un rupjmaizi, rādīja karti un karogu. Daudzi baškīrieši bija dzirdējuši tikai par Jūrmalu, nu viņiem bija iespēja uzzināt par mūsu zemi ko vairāk.
Rotaļu laukumi
Misionāri no Latvijas vēlējušies Baškīrijā atstāt arī ko paliekošu – rotaļu laukumus. Līdzīgus, kā redzams pie Jelgavas baptistu draudzes. Tādi, ierīkoti pie draudzēm, guvuši atsaucību arī citviet Latvijā, tāpēc nolemts šādu dāvanu atstāt mazajiem baškīriešiem. Kopā tur iekārtoti aptuveni desmit laukumu ne vien pie draudzēm, bet arī bērnunamiem un galvenā kardioloģijas centra Ufā. Šogad uzcelti četri laukumi, un šim nolūkam uz Baškīriju devās īpaša meistaru komanda. Kokmateriāli pasūtīti turpat, vīriem vajadzēja tikai tos salikt. Rotaļu laukumu vietas atradās diezgan lielā attālumā cita no citas, tāpēc meistari ceļā vien nobraukāja 4000 kilometru. Taču bērnu prieks par laukumiem ir neviltots, atzīst mācītājs. Baškīrijā saglabājušās vēl padomju laika dzelzs rotaļu iekārtas, kas parasti ir arī ļoti nolietotas.
Iela Latvijas vārdā
Kādā garīgo vadītāju konferencē, kurā piedalījās arī P.Eisāns ar sievu, viņiem lūgts uzrakstīt lietas, par kurām, vēlāk atskatoties, varētu teikt – tā dēļ bija vērts dzīvot! Mācītājs rakstīja, ka gribētu piedzīvot, ka to labo darbu dēļ, ko citur būtu izdarījuši latvieši, Latvijas vārdā tiktu nodēvēta kāda iela, parks vai vieta. “Mēs varam, un mums jābūt daudz spēcīgākiem,” saka P.Eisāns.
