Lielveikalos acis ņirb no plašā vīnu piedāvājuma. Taču to var arī paši gatavot. Pašreiz ir ābolu laiks un iespēja piedalīties šā «dievu dzēriena» tapšanā.
Lielveikalos acis ņirb no plašā vīnu piedāvājuma. Taču to var arī paši gatavot. Pašreiz ir ābolu laiks un iespēja piedalīties šā “dievu dzēriena” tapšanā.
Savu pieredzi vīna darīšanā atklāj, kā viņš pats sevi dēvē, amatieris Ermīns Zāle. Vaļasprieks sākās, studējot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Vīndarīšanā Ermīnu iesaistīja viņa brālis, kas pasniedza Pārtikas tehnoloģijas (PT) fakultātē un arī gatavoja vīnus. Tajā laikā svarīga bija iespēja dabūt īpašu vīna raugu, un PT fakultātē ar pazīšanos to varēja iegādāties.
1973. iegadījās bagātīgs ābolu gads. Ermīns ar brāli spieda sulu un raudzēja vīnu. Neatsverams ieguvums – vērot pieredzējušāka vīndarītāja rīcību, atzīst Ermīns.
Tā gada nogalē tapa skaidrs, ka viņam gaidāmas kāzas, un pirmais vīns tika saglabāts šim notikumam. Tas nebija tik vienkārši, jo dzēriens gatavojās kopmītņu istabā, un to nācās sargāt no pagaršot alkstošiem istabiņas biedriem un citiem studentiem. Tas izdevās.
Vīndarīšana ne regulāri, bet turpinājās arī nākamajos gados. Dzēriens tapa ne tikai no āboliem, bet arī jāņogām, kurām līdzīgi kā vīnogām piemīt dabiska rauga sēnīte, tāpēc viegli iegūt ieraugu. Kaut vīna tapšanā jāievēro vairāki strikti noteikumi, Ermīns atzīst, ka neviens viņa darītais dzēriens “etiķī neaizgāja”, bet kļuva par īpašu svētku un ciemošanās brīžu “rozīnīti”.
Ja esat pacietīgs, vīnu var noraudzēt apmēram divos mēnešos.
Ermīns izspiestu, pēc iespējas saldāku ābolu sulu ielej tīrā stikla traukā, piemēram 20 litru pudelē, un dezinficē pudeles kakliņu. Viņš to aizbāž ar vati un apsien ar sviestpapīru, lai novērstu nevajadzīgu baktēriju klātbūtni. Pēc kāda laika pievieno ieraugu. To pakāpeniski, pieliekot pēc vajadzības cukuru un vīna raugu, “izaudzē” tā, ka pilna trīs litru burka. Kad ieraugs pievienots, lielo vīna pudeli hermētiski noslēdz, lai tai nepiekļūtu gaiss, bet to, kas ir traukā, izvada ar trubiņu, kuras otru galu ievieto ūdenī. To dara, lai notiktu “tīrāka rūgšana”. Strauja nav vēlama, tāpēc trauks jāglabā mērenā istabas temperatūrā. Pēc apmēram mēneša, kad rūgšanas process sāk norimt, vīnu pagaršo vai ar speciālu alkohola grādu mērītāju konstatē, vai dzēriens sasniedzis astoņu grādu slieksni, kas vīniem ir kritisks. Šajā posmā uz 20 litriem jāpievieno apmēram pusotra kilograma cukura, citādi sākas etiķskābā rūgšana. Vīnu “pārsūc” tīrā traukā, atstājot biezumus.
Kad beidzas otrs rūgšanas cikls, vīnu atkal “pārsūc” tīrā traukā un glabā. Ar katru gadu tā garšas buķete tikai pastiprinās. Vislabāk, ja iespējams pudeles ierakt vēsā pagrabā.
