Virsrakstā minētais sakāms par kamermūzikas vakaru 19. septembrī Jelgavas kultūras namā.
Virsrakstā minētais sakāms par kamermūzikas vakaru 19. septembrī Jelgavas kultūras namā.
SIA “Latvijas koncerti” organizētā Rudens kamermūzikas festivāla laikā sadarbībā ar mūsu pilsētas pašvaldības aģentūru “Kultūra” notika cikla “Paralēlās līnijas” koncerts, kas vienlaikus ir šovasar nodibinātā Valsts kamerorķestra pirmā programma.
Kulminācija – Perta “Fratres”
Normundam Šnē kamerorķestra vadīšana, repertuāra veidošana nav sveša, jo 17 gadu viņš vadīja “Rīgas kamermūziķus” un galvenās repertuāra līnijas – baroka, klasicisma un laikmetīgās mūzikas autoru darbi – iezīmēja arī jaunā kolektīva programmu, ko apliecināja nule notikušais koncerts.
It kā no tālienes vāri, trausli stīgām augšējā reģistrā izgaismojās Arvo Perta “Fratres” (“Brāļi”) ar seno garīgo dziedājumu un bizantiešu melismātikas atbalsīm cauri dinamikas un diapazonu pieaugumam un tembru krāsu maiņām. Apbrīnojama stīgu plastika un saskaņa – neaizmirstami, iespaidīgi, manuprāt, tā bija viena no koncerta kulminācijām. A.Perts šo darbu veltījis igauņu komponistam Eduardam Tubinam.
Izaicinoši asas saskaņu spēles ar it kā atskatu uz B.Bartoka, B.Britena, D.Šostakoviča skaņurakstu, bet, protams, Imants Mežaraups ir viņš pats – ekspresionistiski kāpināts un spriegs “Musica arcuata”. Valsts kamerorķestris N.Šnē vadībā te parādīja smalku spēli. I.Mežaraupa dzīve un radošā darbība ilgu laika posmu bijusi saistīta ar ASV, viņš mācījies pie Džordža Kramba. Pēdējos gados I.Mežaraupa dzīve saistīta ar Latviju, un varbūt tieši šis ekstravagantā, fantāziju spēlēm pārbagātā skaņdarba (protams, arī daudzu citu kompozīciju) autors būs kāda jaundarba sacerētājs jaunajam kamerorķestrim? Varbūt arī sava opusa diriģents?
Putna spalvas vieglumā
Koncerta programmā bija nepieciešama atkāpe, jo, lai cik oriģināla būtu programma, klausītāji vēlas dzirdēt arī solistu (arī stila maiņu), un šoreiz Karla Frīdriha Emanuela Baha flautas koncertā Sol mažorā tā bija Ieva Rūtentāle, kuru jelgavnieki pazīst kā Kārļa Štrāla starptautiskā konkursa “Jaunais flautists” Lielās balvas ieguvēju – spoži virtuozu, ar spilgtu muzikalitāti apveltītu solisti, kas ļoti labi iederējusies laikmetīgā skaņurakstā. K.F.E.Baha Koncertu flautai lēnās daļas solo kadencē tā īsti parādījās I.Rūtentāles spēles kvalitāte – īpašais sudrabaini vibrējošais samtainais tonis, šķietami bezgalīgā elpa, priekšnesums putna spalvas vieglumā kā uz vienas elpas. Bet par orķestra spēli gribas teikt – droši vien ir pareizi turēties pie kāpināti jūtīgā, sentimentālā stila, bet varbūt atturīgs vēsums šoreiz piestāvētu labāk?
Laikmetīgums un klasika
Diriģents N.Šnē vienmēr lieliski saprot, kas vajadzīgs koncertam un jaunā somu mūziķa Magnusa Lindberga spektrālo skaņurakstu pārstāvošais sacerējums “Arena II” īsti vietā – kā cita ekspresionisma pakāpe, kā pulsācijā netverami mainīgs mūzikas materiāls solistu ansamblim – stīgām, pūtējiem, arfai, sitamajiem instrumentiem un klavierēm (J.Žvikovs). Bet N.Šnē interešu lokā ir ne tikai akadēmiskā laikmetīgā mūzika. Gandrīz vai ik programmā, ko viņš vadījis, ir Vīnes klasiķa Jozefa Haidna simfonijas. Plastiski, bez izkāpinātiem teatrāliem efektiem veidojās gan tēmu savijumi katras daļas, gan visa simfonijas cikla ietvaros. Šā darba īpatnība – blakus otrajā un trešajā daļā menuets, lēnajā daļā izsmalcināti lirisks, klusināts, savukārt trešajā – ar spilgtām krāsām malējās daļās un pastorālu melodiju vidusdaļā (oboja, flauta). Graciozi dejisks raisījās simfonijas fināls. Vai tikai iemīļota autora darba atskaņojums vai arī skats uz šodienu caur pagātnes prizmu? 19. septembra koncerts bija dāsns, muzikālām idejām bagāts Valsts kamerorķestra un diriģenta N.Šnē augstvērtīgā sniegumā. Jelgava ir viņa dzimtā pilsēta, un tāpēc arī sniegumam jo sirsnīgs un silts bija klausītāju atbalsts.
