Acīmredzot grūti mainīt ļaužu pārliecību, ka dzīve būtu skaista, ja to nebendētu četras nelāgas lietas – ziema, pavasaris, vasara un rudens.
Acīmredzot grūti mainīt ļaužu pārliecību, ka dzīve būtu skaista, ja to nebendētu četras nelāgas lietas – ziema, pavasaris, vasara un rudens. Īpaši nedraudzīgi šie gadalaiki daudzus gadu desmitus ir pret vairākām mūspuses cilvēku nodarbēm. Pirmkārt, mūžīgi cieš ceļinieki. Īpaši viņiem traucē ziemas. Tās kā viltīgi blēži mēdz ar atkalu un sniegputeni izlīst no stūra tieši tad, kad ceļu aprūpētāji to vismazāk gaida. Otrkārt, visi četri gadalaiki ir sevišķi nelabvēlīgi kā viena vesela gada sastāvdaļas visiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecību.
Vispirms jau tā iegājies, ka ziemās vai nu sniegs ir, vai tā nav. Sals ir vai arī nav. Slikti būs visos gadījumos. Te ziemāji izsals, te no kūstošā sniega pārbagātības apslīks. Pavasarī dažbrīd atgadās tāda stihiskā nelaime kā salnas. Tās kā dārzkopju niknākie naidnieki nokodīs koku un ogulāju maigos pumpurus. Par vasarām nav pat ko runāt – tās parasti ir vai nu pārāk sausas, vai pretēji – pārāk lietainas un tātad slapjas. Rudenī pats par sevi līs un viss izaudzētais noslīks.
Tā kā dabas stihijas ir pazīstamas, iegājies, ka lauksaimnieki noskaidrojuši veidu, kā ar tām tik galā. Mehānisms ir vienkāršs kā viss ģeniālais – katru reizi, kad, viņuprāt, māte daba nodarījusi kādu netaisnību, jādodas pie valdības kungiem un jāpaģēr, lai tie sedz tās padarītās negantības. Lai cik dīvaini no elementārās loģikas viedokļa šķistu, šie dod arī. Turklāt interesantākais, ka līdz ar gadiem parādās kāda neizprotama likumsakarība. Dāsnāks kungs, bāžot roku pēc kompensācijām valsts makā, ir gados, kad paredzētas kādas vēlēšanas. Šoruden pēc sausās vasaras kā reiz iekritušas 9. Saeimas vēlēšanas. Valdība vakar atbalstīja Zemkopības ministrijas priekšlikumu šā gada valsts budžeta grozījumos paredzēt gandrīz 26 miljonus latu vasaras sausuma radīto zaudējumu kompensācijai. Lai piedod lauku saimnieki, bet jācer, ka šis būs pēdējais gads, kad kārtējoreiz noticis gājiens ar izstieptu roku lūgt palīdzību no valdības.
Pirmkārt, beidzot jāizstrādā normāla valsts programma, kas piedāvātu lauksaimniekiem visā pasaulē tik ierastu lietu kā lauksaimniecības risku apdrošināšana. Par to runā jau kuro piecgadi, bet vezums joprojām nekust no vietas. Nupat arī apdrošināšanas kompānijas Latvijā atzinušas, ka labprāt aktīvi iesaistītos lauksaimniecības risku apdrošināšanā. To kavējusi tik vien kā pašu zemnieku mazā interese par šiem pakalpojumiem. Iemesls? Iepriekš minētais – pažēlosimies, un gan jau zemnieku balsis vēlēšanās zvejojošie dāsnu roku kompensēs.
Otrkārt, tik ilgus gadus nodarbojoties ar lauksaimniecisko darbību, jau būtu jāsaprot, ka tas ir tāds pats bizness kā visi citi. Ar riskiem un neveiksmēm. Ražotāji un tirgotāji, kas uz savu biznesu raugās ilgtermiņā, ieraduši riskus maksimāli apdrošināt. Neiet ar lūdzēja cepuri pie valdības katru reizi, kad kāda liksta klāt. Protams, šajā gadījumā runa var būt tikai par tiem, kas ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu nodarbojas rūpnieciskos apjomos. Jājautā, ko līdz šim darījušas lauksaimnieku intereses aizstāvošās partijas un organizācijas, lai ieviestu normālu, pasaulē sen aprobētu apdrošināšanas sistēmu. Nesen “Ziņas” varēja pārliecināties, ka Somijā, kur lauksaimniekiem dabas apstākļi nemaz nav vieglāki, zemnieki neizpratnē iepleta acis, kad viņiem taujāja par valsts palīdzību. Viņi savu risku apdrošina. Ja valsts grib kādu atbalstīt, nopietni jāpadomā par tiem, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību vai arī aprūpē īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Pārējiem pietiek gausties un jāsāk rīkoties.
