Jelgavas «jūras kauja», kā stāsta vēsturnieks Andris Tomašūns, tieši ar šādu apzīmējumu krievu literatūrā iegājusi 1812. gada 27. septembrī.
Jelgavas “jūras kauja”, kā stāsta vēsturnieks Andris Tomašūns, tieši ar šādu apzīmējumu krievu literatūrā iegājusi 1812. gada 27. septembrī Lielupē Pils salas galā notikusī sadursme starp Napoleona karaspēka prūšu vienībām un no Rīgas nākušajām krievu admirāļa Mollera bruņotajām liellaivām. Pagājušajā sestdienā šo vietu apskatīt ieradās bērnu un jauniešu centra “Junda” gidu pulciņa dalībnieki.
600 tūkstošu vīru lielā franču armija, kas Napoleona vadībā 1812. gada 24. jūlijā sāka uzbrukumu Krievijas impērijai, Jelgavu ieņēma 21. jūlijā. Napoleona vienībās, kas cīnījās Kurzemē un Zemgalē, galvenokārt bija prūši, kurus komandēja ģenerālis fon Gravens.
Krievi, atkāpjoties uz Rīgu (ko Napoleona karaspēks tā arī neieņēma), Jelgavu daudz nenopostīja. Vienīgi nodedzināja tiltus.
Latviešiem viss pa vecam
25. jūnijā jaunie iekarotāji izdeva uzsaukumu, kas mazināja zemnieku cerības par dzimtbūšanas atcelšanu. Vietējiem iedzīvotājiem tika noteikts pakļauties gan muižniekiem, gan arī okupācijas pārvaldei. Franči it kā atjaunoja 1799. gadā Krievijas impērijas likvidēto hercogisti. Tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala valdība. Par visas Kurzemes ģenerālgubernatoru iecēla franču ģenerāli Kampredonu, par Jelgavas komandantu – prūšu majoru Botu, bet par valdības locekļiem vietējos muižniekus ar grāfu Mēdemu priekšgalā. Jelgavniekiem katrā dzīvoklī bija jāpieņem un jāuztur noteikts skaits prūšu karavīru. Pie Jelgavas, Valdekas un tagadējā Ozolnieku novada teritorijā prūši lika vietējiem zemniekiem celt nocietinājumus, ko sauca par skanstiem.
1812. gada augustā starp abām karojošajām armijām norisinājās vairākas sadursmes pie Olaines, Doles, Slokas, Garozas, Rundāles. 27. septembra “jūras kauja” uzskatāma par vienu no lielākajām. Vietā, kur Lielupē no kreisās puses ieplūst Driksa, bet labajā krastā ietek Iecava, izveidojies varens ūdens klajums. Upes platums tur ir vairāk nekā divsimts metru, kas 19. gadsimta krievu kara flotes liellaivām deva manevra iespējas. Krievu admirālis Mollers rakstīja, ka, dodoties pa Lielupi no Slokas uz Jelgavu, ceļā iznīcinājis trīs nocietinājumus un zem ūdens ierīkotus aizsprostus ar dzelzs asumiem, kas bija nostiprināti ar ķēdēm. Ienaidnieks atkāpies tik steidzīgi, ka atstājis upē iemestus divus 24 mārciņu vara lielgabalus. Kā domā A.Tomašūns, prūši izšāvuši visu pulveri un “laidušies”. Mollers Jelgavu ieņēmis viegli, taču jau pēc trim dienām Napoleona karaspēks to atkarojis. Franču štāba mītne tolaik atradusies Staļģenes muižā. Par kauju upuriem un karavīru apbedījumiem drošu ziņu nav. Krievu admirālis Mollers vienīgi piemin trīssimt ievainoto, kas palikuši Slokā.
Zīme no Kosmosa
Par franču okupācijas laiku saglabājušās liecības, ka 1812. gada 15. septembrī, kad līdz Jelgavai atnāca ziņa par Borodinas kaujā (tā notika no 26. augusta līdz 7. septembrim) ieņemto Maskavu, tika rīkoti svētki. Valdošā sabiedrība to vērtējusi kā ievērojamu franču uzvaru, kurai par godu salutēts no 51 lielgabala un baznīcās noturēti pateicības dievkalpojumi. Vēsturiskā patiesība gan bija cita. Proti, lai gan Borodinas kaujā Kutuzova komandētā krievu armija atkāpās un atdeva pretiniekam Maskavu, tā palika nesakauta. Turpretī franči, ar lieliem zaudējumiem uzvarot šajā kaujā, novājinājās un galu galā zaudēja karu. Jau 1812. gada ziemas sākumā Napoleonam sākās smagais atkāpšanās ceļš pa paša nopostīto zemi. 20. decembrī Jelgavā beidzās piecu mēnešu ilgais franču okupācijas laiks.
Šodien precīzi nevar pateikt, vai tieši lielajā ūdens klajumā pie Stūrmaņiem notika Mollera aprakstītā “jūras kauja”. Taču Iecavas kreisajā krastā pie ietekas Lielupē un makšķernieku takām atrodams skansts, ko droši vien rakuši latviešu zemnieki un varētu būt kalpojis franču lielgabaliem, kas šāva uz krievu lielgaballaivām. Līdz šim vēl neizskaidrotas, taču no zemes mākslīgā pavadoņa jeb satelīta diezgan skaidri saskatāmas, iespējams, kādas aizsargbūves pēdas Lielupes labajā krastā starp Mierlauku un Petriņu mājām ar interneta palīdzību atklājis Valgundes pagasta Mierlauku saimnieks Kārlis Degainis. “Grāvju tur nav, bet apmēram simts kvadrātmetru laukumā redzams ģeometriski diezgan precīzs, tādēļ, ļoti iespējams, cilvēku veidots objekts,” secina vēstures pētnieks. Jāpiebilst, ka LLU Lauku inženieru fakultātē, izmantojot to pašu satelīta datorprogrammu, docentam Kārlim Siļķem izdevās līdz sekundei precīzi noteikt šā neparastā objekta koordinātas.
“Jundas” gidu pulciņa dalībnieki, kas bija veikuši gandrīz desmit kilometru garo ceļu līdz Pils salas galam, jutās gandarīti. “Kājas nogurušas, taču laiks labi pavadīts,” “Novadiņam” teica 5. vidusskolas skolniece Alesja Tereško. Viņas skolas biedrene Darja Krizskaja, Elva Indāne no Spīdolas un Mārtiņš Rubenis no Valsts ģimnāzijas piebilda, ka viņi gribētu te paši vadīt ekskursijas. Makšķernieki taku līdz iespējamajai “jūras kaujas” vietai tā iestaigājuši, ka turp var doties arī ar velosipēdu.
