Iedomāsimies šādu fantastisku ainu. Simts Latvijas «gudrākās galvas», kuru mājvieta ir galvaspilsētas Jēkaba ielā, trīs nedēļas tur rātni un čakli strādājušas, pēkšņi sarosās kā iztramdīts bišu strops.
Iedomāsimies šādu fantastisku ainu. Simts Latvijas “gudrākās galvas”, kuru mājvieta ir galvaspilsētas Jēkaba ielā, trīs nedēļas tur rātni un čakli strādājušas, pēkšņi sarosās kā iztramdīts bišu strops. Protams, līdz ar viņiem arī bezgalplašā sekretāru, palīgu, rakstītāju un padomdevēju armija. Čakli sāk tekalēt nesēji un kurjeri, kas krauj kastēs dokumentu blāķus. Un tad spiets izlido. Lietā tiek liktas lidmašīnas, autobusi, vilcieni un vieglie auto, lai nokļūtu, piemēram, Liepājā vai Daugavpilī. Spiets aizņem dzīvošanai visas viesnīcas, pansijas un daudzmaz tam piemērotus ūķus. Ražīgai strādāšanai, protams, gatavībā jau stāv stiklā un betonā tērpta “augstā nama” kopija. Nedēļu tur čakli rosījies likumradīšanas lauciņā, spiets draudzīgi ceļas spārnos un pārlido atpakaļ uz savu mājvietu galvaspilsētas Jēkaba ielā. Nu, vai iedomājāties šo grandiozo skatu? Ja jautāsiet, kāpēc tas vajadzīgs, uzrunātais, ticamākais, paraustīs plecus un pagrozīs pirkstu pie deniņiem. Sak, ko nu var prasīt no tiem dīvainīšiem. Prasīt jau nevar, bet jāskaita šādas pārvākšanās izdevumi gan būtu.
Sacīsiet, ka piedāvātā aina ir murgs? Pie mums – jā, “lielajā” Eiropā – nē. Trīs nedēļas čakli rosījušies pa neoficiālās ES galvaspilsētu Briseli, 732 Eiropas Parlamenta deputāti, kurš ar lidmašīnu, kurš ar vilcienu, bet daži ar automašīnām, dodas uz kaimiņvalsts Francijas pierobežas pilsētu Strasbūru. Katram kā uzticīgi ieroču nesēji līdzi traucas sekretārs un vismaz pāris padomnieku. Par tulku, juristu un, Dievs viņu zina, vēl kādu vajadzīgu ļaužu bariem nemaz nerunājot. Dzelzs kastēs salikti, cilvēku armādai seko dokumentu blāķi ar nesēju baru. Nedēļu ražīgi pastrādājuši Strasbūrā, visi draudzīgi pārvācas atpakaļ uz Briseli. Jautāsiet, kāpēc tāds absurds? Atbilde meklējama vairāk nekā piecdesmit gadu vēsturē, kad dibināta ES. Tolaik centrālās iestādes atradās vairāku valstu pilsētās. Pamazām tās koncentrējās vienā – Briselē. Vien kā tradīcija saglabājās reizi mēnesī doties uz Strasbūru. Protams, ir jau vēl Luksemburga, kur arī atrodas daudzas ES centrālās iestādes. Parlamentāriešu ikmēneša turneja no kopējās ES kabatas gadā vien izmaksā aptuveni 200 miljonu eiro. Joks ir tāds – lai izbeigtu šo absurdu, lai pieņemtu lēmumu par Eiroparlamenta apvienošanu vienā pilsētā, jāiegūst visu pašreizējo ES dalībvalstu piekrišana. Tā kā Strasbūra un Luksemburga no tā visa pelna, to piekrišanu neredzēt kā savas ausis. Situācija tomēr prasa risinājumu, to pierāda nesen gaismā nākušās nesmukās lietas – Strasbūras pašvaldība, kurai juridiski pieder parlamenta ēkas, par to īri pēdējo 25 gadu laikā ik gadu bija noteikusi tirgum neatbilstoši augstu vērtību. Pilsēta saņēma par 2,7 miljoniem eiro lielāku nomas maksu gadā.
Pirms kāda laika aptuveni trešdaļa Eiroparlamenta deputātu parakstīja petīciju ar prasību izbeigt šo absurdo situāciju. Tā nogrima Briseles birokrātijas dzirnavās. Šonedēļ ES prezidējošajai valstij Somijai tika iesniegta miljons cilvēku parakstīta petīcija. Tajā aicināts pārcelt Eiroparlamenta galveno ēku no Strasbūras uz Briseli. Šis solis, ja ne atrisinās, tad vismaz vēlreiz iekustinās sarunas par jautājuma atrisināšanu pārredzamā nākotnē. Somijas Eiropas lietu ministre Paula Lehtomaki pagaidām bezspēcībā plātījusi rokas un sacījusi, ka jebkādām reformām ES institūcijās nepieciešams visu dalībvalstu atbalsts. Minētā situācija ir gana absurda no līdzekļu taupīšanas viedokļa. Varbūt tieši “jaunās” ES Austrumeiropas valstis varētu pacelt taupības karogu un iniciēt nopietnu reformu sākumu eirobirokrātijas citadelē?
