Cēla un uzposta rīt. 160. dzimšanas dienu atzīmēs Ozolnieku vidusskola.
Cēla un uzposta rīt
160. dzimšanas dienu atzīmēs Ozolnieku vidusskola. Tās sienu mīļums saglabājies jau otro gadsimtu, un zinības šajā izglītības iestādē gūst bērnu bērni vairākās paaudzēs.
Jubilejas priekšvakarā “Ziņas” viesojās Ozolniekos, lai palūkotos, kā šodien skolā dzīvo bērni, kā strādā pedagogi, un iepazīstinātos ar viņiem arī lasītājus.
Izveidota skolas pirmā grāmata
Direktore Vaira Mocebekere skolas saimnieces lomā ir 11 gadu. Atbildības nasta, lai svētki izdotos godam, ir liela. Taču viņai ir daudz palīgu – audzēkņi, pedagogi, bijušie kolēģi un bērnu vecāki. Direktore pārliecināta, ka dzimšanas dienai jāizdodas lieliski!
“Par godu šim notikumam tapusi grāmata par skolas vēsturi, sākot no 1949. gada, – arī ar absolventu fotogrāfijām un skolēnu sarakstiem. Jubilejā katrs interesents izdevumu varēs iegādāties un glabāt kā skaistu atmiņu. Tā veidošanā lielu darbu ieguldījuši pedagogi, kopā ar audzēkņiem vācot materiālus. Īpaši liels grāmatas tapšanā ir latviešu valodas skolotājas Maijas Kārkliņas un mūsu bijušās ilggadējās mācību pārzines un matemātikas skolotājas Birutas Bertulsones devums,” teic direktore. Jubilejas svinības rīt paredzētas jaunajā skolas sporta hallē. Šim nolūkam telpa būs izklāta ar audumu, uz kura ar krāsu spēlēm tiks panākti interesanti gaismas efekti un radīta priecīga svētku noskaņa. Pēc svinīgā pasākuma un koncerta viesi pulcēsies grupiņās pa izlaidumu gadiem un dosies uz mācību klasēm, lai dalītos atmiņās.
Apaļiem skaitļiem rakstāmas jubilejas
Senā Ozolmuižas skola, kas darbu Ozolniekos sākusi 1846. gadā un kurai tiks svinēta jubileja, diemžēl vairs nav saglabājusies. Taču ir 1926. gadā celtā ēka, kas atzīmēs 80. dzimšanas dienu. Mazā lauku skoliņa sākumā darbojusies kā četrgadīgā pamatskola ar 63 bērniem. Vēl pēc septiņiem gadiem pāriets uz sešu klašu pamatizglītības apguvi. Mācīties gribētāju bijis tik daudz, ka 1936. gadā ēkai uzbūvēts trešais stāvs un zinības var apgūt jau 127 bērni. Vecā skolas māja nav tālu jāmeklē – tā uzticīgi stāv līdzās jaunajai vidusskolai un gaida atjaunošanas darbus. Tās daļā tiks iekārtots skolas vēstures muzejs.
“Lielajā skolā ienācām 1987. gadā. Tā uzcelta par valsts līdzekļiem. Liels paldies jāteic toreizējai mācību iestādes direktorei Ilonai Švarckopfai, kas panāca, lai Ozolniekos būtu jauna, liela skola. Kā mēdzam jokot, viņa pie pogas piešuva mēteli, jo sākumā šī ēkas daļa tika celta kā vecās skoliņas piebūve. Taču izveidojās par vidusskolu apmēram 600 bērniem. Šodien Ozolnieku vidusskolā mācās vairāk nekā 400 audzēkņu,” stāsta direktore.
Nevar paiet skolai garām
Vienu no ilggadējām skolas pedagoģēm Birutu Bertulsoni “Ziņas” sastapa bijušajā kabinetā, kur viņa palīdzēja grāmatā sakārtot materiālus ar audzēkņu fotogrāfijām un salīdzināja uzvārdus. Tikai pirms gada Birutas kundze, izvadījusi 9. klasi, devās sen pelnītā atpūtā. Jāpiebilst, ka skolotājas pedagoģiskais stāžs ir pāri 50 gadiem. Bērniem viņas pietrūkst, tāpēc skolotāja ir palīgs ikvienam, kurš vēlas uzlabot matemātikas zināšanas ārpus stundām. Daudziem viņa atmiņā paliks kā mīļa skolotāja, kas prata iemācīt matemātiku.
“Skolā sāku strādāt no 1962. gada par mācību pārzini. Esmu beigusi Cēsu Valsts skolotāju institūtu, pēc tam mani nosūtīja uz Jaunsvirlauku, tad Pēterniekiem un visbeidzot nonācu Ozolniekos. Kā vidzemniece domāju, ka Zemgalē nekad neiedzīvošos, bet šī skola mani tik ļoti saistīja, ka paliku tur uz mūžu. Arī es gatavojos salidojumam, esmu atnesusi audzēkņu fotogrāfijas, ļoti gaidu tikšanos ar viņiem. Pirmie iespaidi par skolu? Kad atnācu, bija vēl vecā ēka, kurā cits ar citu ļoti mīļi sadzīvojām. Arī mans tētis bija pedagogs, un, ja vajadzētu izvēlēties vēlreiz, noteikti atkal būtu skolotāja,” atklāj B.Bertulsone.
Pēdējā skolas akreditācijā Izglītības ministrijas eksperti atzinīgi novērtējuši vēstures skolotājas Ainas Ezergailes darba metodiku, to ieteikuši izmantot arī citiem pedagogiem. Taču galvenais, ka vēsture Ozolniekos ir priekšmets, ko gandrīz visi bērni apgūst ar lielāko prieku. Ļoti daudziem A.Ezergaile ir mīļākā skolotāja.
“Viņa prot ļoti interesanti pasniegt stundas, dod spēles. Ar viņu nav garlaicīgi, viņa joko un ir ļoti laba skolotāja, mājās gandrīz nav jāmācās,” cits pēc cita uzskaita skolēni.
“Vairāk galvā paliek, ja tēmu interesanti pasniedz. Tas arī ir mans uzdevums, lai viņi lielāko vielas daļu apgūst klasē. Vēsture ir ļoti interesants mācību priekšmets. Pamatā balstāmies uz Latvijas vēstures apguvi, skatāmies arī pagasta un skolas vēsturi. Ozolnieku skolā strādāju astoto gadu, pirms tam mana darbavieta bija Jelgavā. Pedagoģiskais darba stāžs sniedzas pāri pusgadsimtam. Man patīk skolā, patīk bērni, jūtu, ka saņemu pretmīlestību,” izjūtās dalās skolotāja A.Ezergaile.
Ja ienāk, tad paliek uz mūžu
Skolas pavarda sargātāja pēdējos 11 gadus ir direktore Vaira Mocebekere, arī viņa Ozolniekos ir ienācēja un palicēja uz mūžu.
“Uz Ozolniekiem atnācu, jo par skolu biju daudz laba dzirdējusi un man ļoti patīk tās atrašanās vieta. Sāku strādāt kā sākumskolas skolotāja, drīz vien toreizējais direktors Pēteris Kruglaužs piedāvāja būt par sākumskolas mācību pārzini. Biju jauna, enerģijas pilna un piekritu. Nostrādāju trīs gadus. 1994. gadā veselības problēmu dēļ no skolas aizgāja direktors Andris Presis, kas bija arī brīnišķīgs skolotājs – fanātiķis informātikā un fizikā. Nākamajā gadā man uzticēja vadīt skolu. Tas bija grūts laiks, jo daudzi pedagogi no izglītības iestādēm pārgāja strādāt privātbiznesā, līdz ar to arī skolēni brauca mācīties uz pilsētu. Mums bija jādomā, kā piesaistīt viņus un darīt dzīvi skolā interesantāku,” atceras direktore.
Sākumā tika organizēts militārais novirziens, kas kādu laiku arī aktīvi darbojās Vladimira Stafecka vadībā. Kad jauniešu interese apsīka, bija jārod kas cits. 2000. gadā skolā ienāca robežsargu apmācības programma, taču arī tās mūžs bija vien četri gadi. Nu atkal pienācis laiks domāt par ko jaunu.
“Skolā visapkārt ir ļoti jauki cilvēki, visiem varu uzticēties – gan tehniskajiem darbiniekiem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Arī bērni nekautrējas nākt pēc padoma, un ir patīkami, ka varam izrunāties un visu atrisināt. Katram gadās kāds sarūgtinājums, par sevi varu teikt – kā pārkāpju skolas slieksni, tā viss atkal ir labi. Ne jau tādēļ, ka esmu direktore, bet man patīk te būt un strādāt. Esmu lepna par savu skolu, jo te strādā pedagogi un mācās bērni arī no pilsētas,” ar gandarījumu teic direktore.
Atgriežas skolā kā pedagogi
Ozolnieku vidusskola var būt lepna, jo audzēkņi tajā atgriežas ne vien kā bērnu vecāki, bet arī kā pedagogi. Par skolotājām strādā piecas bijušās absolventes – Dina Medjanova, Inese Kempa, Sigita Krauze, Everita Strakša un Valda Hāze.
“Esam piecas absolventes, trīs – pat klasesbiedrenes. Dzīvē esmu sastapusi ļoti daudz interesantu personību, no kurām arī daudz mācījusies. Tā bija mana klases audzinātāja Biruta Sproģe, kā arī Vera Ozola, deju skolotāja, kas ielika darba mīlestību, pacietību un izpratni par to, ka bez pūlēm nekas nenāks. Tagad mācu mazos, un man ir laime strādāt lielajā skolā, par ko, būdama pamatskolniece vēl vecajā ēkā, toreiz sapņoju. Mēs, pedagogi, esam ļoti draudzīgi. Sadarbojamies ne tikai profesionālos jautājumos, bet labprāt uzspēlējam teātri, braucam skatīties izrādes, arī citos ārpusskolas dzīves brīžos esam kopā. Mana pirmā audzināmā klase jau beigusi vidusskolu,” stāsta D.Medjanova.
***
Ozolnieku skolas direktori
• 1927. – 1941. g. Lūcija Cīruļniece-Neilande
• 1941. – 1948. g. Juliāns Grīnbergs
• 1948. – 1949. g. Jānis Gineborgs
• 1949. – 1954. g. Ulrihs Lakstiņš
• 1954. – 1987. g. Ilona Švarckopfa
• 1987. – 1989. g. Regīna Jurjāne
• 1990. – 1993. g. Pēteris Kruglaužs
• 1993. – 1994. g. Andris Presis
• No 1995. g. Vaira Mocebekere
