Šķiet, Latvija jau sen pieradusi, ka to gluži kā astoto pasaules brīnumu vai zinātnisku jaunatklājumu jau kopš trešās atmodas sākumposma pēta visi iespējamie fondi, nevalstiskās organizācijas un tamlīdzīgas ļaužu apvienības.
Šķiet, Latvija jau sen pieradusi, ka to gluži kā astoto pasaules brīnumu vai zinātnisku jaunatklājumu jau kopš trešās atmodas sākumposma pēta visi iespējamie fondi, nevalstiskās organizācijas un tamlīdzīgas ļaužu apvienības, turklāt saistībā ar visiem iespējamajiem jautājumiem. Ne tikai jaunattīstības valstīs, bet arī visā civilizētajā pasaulē pētījumiem allaž bijusi pakļauta korupcija un tās apmēri.
Tikko kā tirgus un sociālo pētījumu kompānija “GfK” publiskojusi maijā veiktā pētījuma “Korupcijas klimats Eiropā” rezultātus, un tā laikā aptaujāti arī respondenti no Latvijas. Naivi cerēt šādas aptaujas iznākumā lasīt valstij glaimojošus datus, tādēļ tajā teiktais pat nepārsteidz – 81 procents Latvijas iedzīvotāju domā, ka dzīvo korumpētā valstī, bet vairāk nekā puse respondentu kukuļošanu uzskata par dabisku dzīves sastāvdaļu, gluži kā maizes veikala apmeklējumu.
Korupcijas patieso apmēru pētīšanu grūti neuzskatīt par “staipāmu” pasākumu, vien aplēšamā nobīde var sliekties tiklab uz vēlamo kā pretējo, ne tik vēlamo pusi. Lai gan publiskotajos rezultātos netiek minēts sīkāks respondentu iedalījums pēc profesijām un ekonomiskās aktivitātes, pieņemot, ka aptaujāto mērķauditorija nav bijusi pasaku rūķīši zaķīšu pirtiņas durvju priekšā, bet gana plaši sabiedrības slāņi, iegūtā aina lielā mērā saskan ar kādu pret korupciju vērstu pašmāju akciju ne tik tālā vēsturē.
Vasarā pirms nieka pieciem gadiem tobrīd vēl ne tik skandalozā sabiedrība par atklātību “Delna” sadarbībā ar Latvijas Tirgotāju asociāciju īstenoja pretkorupcijas projektu “Godavārda saliņa”. Pamatideja bija parakstīt memorandu, ka pasākumā iesaistītās puses turpmāk amatpersonām nedos kukuļus. Zīmīgi, no tūkstoš aicinātajiem uzņēmējiem toreiz dalībai piekrita tikai desmit. Toties vairums nekautrējoties atzina, ka dot ar naudu piepildītas aploksnītes esot gana laba lieta, jo šādi iespējams ātri un bez problēmām nokārtot lietas valsts institūcijās. Tā sakot, bez vajadzīgā atbalsta “lietas neiet”. Toties “GfK” šogad veiktā pētījuma laikā savu līdzdalību baisajā kukuļa došanas grēkā atzinuši nedaudz vairāk kā trešdaļa aptaujāto Latvijas iedzīvotāju.
Paradoksāli, ka lielākā daļa respondentu gan Eiropas, gan Latvijas mērogā par viskorumpētākajām uzskata valdības, vienlaikus pastāvot uz to, ka ar kukuļošanu būtu jācīnās… pašām korumpētajām valdībām, tādējādi noveļot no sevis jebkādu atbildību un pienākumu līdzdarboties kukuļu kāro šeftmaņu notveršanā – Latvijā anonīmu ziņojumu par kukuļošanu būtu gatavi sniegt tikai 15 procentu aptaujāto, bet liecināt tiesā – uz pusi mazāk.
Tik tālu bilde puslīdz skaidra – ne jau nu “valsts atbalsta” dēļ cilvēki nav (un tik drīz nebūs) gatavi nostāties pret klajām cūcībām, bet pieņemt tās kā pašsaprotamu parādību, gluži kā gaisu un ūdeni, pretējā gadījumā riskējot vienatnē nostāties pret labi atstrādātu shēmu pašiem kā ēst nepieciešamajā sistēmā. Diezin vai daudz ir tādu, kas nekad nebūtu saskārušies ar korupciju kādā no tās izpausmēm – vai tas būtu saistīts ar bērnu iekārtošanu skolā, paātrinātu formalitāšu nokārtošanu valsts iestādē vai veselības aprūpi. Ar to arī loģiski izskaidrojams vairākuma viedoklis par korupciju kā “dabisku” dzīves sastāvdaļu.
Cilvēks tomēr ir tāda būtne, kas pierod pie visa. Spējām pierast, ka cukura un pusstopa iegādei vairs nav nepieciešami taloni, bet pēc dienišķās desas jau sen nav jāizstāv garum garās rindās. Kas zina, pieradīsim arī pie tā, ka, gribi vai nē, “birokrātu rati” jāsmērē ar kukulīšu latiem. Bet zivs pūst no galvas. Galu galā to, ka “resni blēži tautas laimi sauc” un “vaina ir pašos pamatos”, ievērojams dzejnieks rakstīja jau pirms nepilna pusotra gadu simteņa.
