Darba steigā nemaz nepamanīju, kā pienāca Skolotāju diena. Ja ikdienā klasē, turklāt strādājot divās skolās, jānovada deviņas līdz desmit mācību stundas, vakarā diez ko vairs negribas interesēties par politiku vai domāt par profesijas svētkiem.
Darba steigā nemaz nepamanīju, kā pienāca Skolotāju diena. Ja ikdienā klasē, turklāt strādājot divās skolās, jānovada deviņas līdz desmit mācību stundas, vakarā diez ko vairs negribas interesēties par politiku vai domāt par profesijas svētkiem. Tomēr pagājušās svētdienas vakarā mūsu mājās bija torte un pulcējās amata brāļi. Pedagoga darbu jau izmēģinājusi arī vecākā meita Aija, kas pašlaik studē svešvalodas. Turklāt svētdienas vakaros mūsu dzīvoklī no Rīgas ierodas jaunā angļu valodas skolotāja Baiba Jēkabsone. Viņai stundas skolā ir tikai pirmdien, tādēļ nav izdevīgi īrēt dzīvokli Kalnciemā. Kamēr jauns, protams, tā var. Taču visa pamatā ir valsts (nevis skolas direktora) problēma, ka trūkst pedagogu. Lai iztiktu, visādi jāgrozās un arī jāstrādā vairāk par slodzi.
Nesen kāda bijusī skolniece stāstīja, ka Rīgā krāvējs, ja nesaņem četrsimt latu, nestrādājot. Tā ir profesija, kur pat var iztikt bez lasīšanas prasmes! Skolotājiem piecsimt latu par slodzi varas partijas sola 2010. gadā. Ko par to naudu tad varēs nopirkt, ir cits jautājums. Taču, palasot internetā, ko čatos bieži vien teic rakstošā tauta, iznāk, ka skolotāji gandrīz neko nedara un jau divos dienā laimīgi nāk mājās. Ātrāk darbu beidz, strādājot vienu slodzi mazajās klasītēs, bet tur pedagogam arī sanāk diezgan neliela naudiņa.
Dzīvojot atjaunotajā valstī, neesmu manījis, ka kāda skolu reforma būtu beigusies ar pozitīvu rezultātu. Katra valdība nāk ar kaut ko jaunu, un vecais paliek pusdarīts. Vienu laiku skolotāji tika aicināti studēt maģistrantūrā. Es arī to pabeidzu vides zinātnēs. Taču būtu patīkami, ja izglītojoties ieguldītais darbs un nauda sāktu atmaksāties, taču šajā ziņā motivācijas nav. Manuprāt, nepietiekami mācību iestādēs runājam par veselību, dzimumizglītību. To, ka šajos jautājumos sabiedrībā vēl jūt tumsonību, atklāj kaut šīs vasaras geju gājiena apmētāšana Rīgā. Varbūt nākamreiz apmētāsim rudmatainos vai vēl kādus citus, kas no dabas ir mazliet citādi.
Skolotāja darbs ir stresa pilns, jāatbild gandrīz par visu. Mums bija interesants stāsts par kādu kalnciemiešu ģimeni, kas aizbrauca peļņā uz Angliju. Puika gājis uz skolu, bet ceļā attapies, ka nejauši uzvilcis savas “mīļās” botes, ar kurām klasē viņu nelaidīs. Ko nu? Nolēmis bastot. Taču Anglijā pedagogi skolēnus pa kaktiem nemeklē. Viens zvans sociālajiem dienestiem, un tajā pašā dienā tiek atrasts bastotāja tēvs. Ja nerūpēsieties par to, ka bērns apmeklē skolu, nākamajā reizē sods – vairāki simti latu.
Protams, skolotāja darbā ir arī saules puse – daudz zinātkāru, radošu jauniešu, ar kuriem patīkami tikties. Arī tā saucamie grūti audzināmie vienu un to pašu muļķību divreiz neizstrādā. Tā kā katru dienu kaut kas jauns. Priecē mūsu pirms trim gadiem izveidotā Kalnciema pilsētas vidusskola, kurai šogad būs pirmais izlaidums. Latvijas lauku skolu neoficiālajā reitingā esam samērā augstajā 22. vietā, piedalāmies projektos, braucam uz nometnēm, vārdu sakot, “rullējam”. Prieks, ka manā Kalnciema vidusskolā, ko savulaik esmu beidzis un kur pastrādāju, veicas labi.
Sestdien droši vien iešu uz Saeimas vēlēšanām, kā to esmu darījis līdz šim. Taču skaidru politisku simpātiju man nav.
