Jelgavnieks Sergejs (vārds mainīts) ir narkomāns, viņam ir 22 gadi. Narkotikas sācis lietot 13 gadu vecumā.
Jelgavnieks Sergejs (vārds mainīts) ir narkomāns, viņam ir 22 gadi. Narkotikas sācis lietot 13 gadu vecumā. Tagad puiša dzīve sagriezusies kājām gaisā, viss apstājies un jaunietis sapratis, ka narkotikas iznīcinās, tāpat kā reiz viņa labāko draugu… Sergejs sapņo par ģimeni un bērniem – viņš sācis ārstēties.
Kā pa jokam 13 gadu vecumā draugu kompānijā Sergejs uzpīpēja zālīti. Tika lietots arī alkohols, un jau 9. klasē zālīte kļuva par viņa dzīves neatņemamu daļu.
Sergejs stāsta, ka sākumā uzpīpējis tikai ballītēs, bet tad jau “prasījies” biežāk. Kad ar zāli bijis par maz, puisim ieteica pāriet uz tabletēm.
“Pirmās pamēģināju pretsāpju līdzekļa tramadola tabletes. Zāles varēja dabūt ar receptēm, bet tās noviltot nešķita sarežģīti. Bija cilvēki, kas par attiecīgu samaksu parādīja, kā tas darāms. Aptiekā šīs tabletes dabūt nesagādāja problēmas. Pēc tam palietoju arī citas – amfetamīnu un ekstazī,” stāsta Sergejs.
Puisis turpināja mācības vidusskolā un to arī pabeidza. Pēc skolas sāka strādāt, parādījās nauda un arī vēlme pēc kaut kā stiprāka. Sergejs sāka injicēt heroīnu. Ar algu narkotikām nepietika, tādēļ dzīve piespieda arī zagt.
“Tad sapratu, ka ilgāk vairs nevaru izturēt un kaut kas jādara. Gāju uz Atkarību profilakses kabinetu, kur veicu vairākus testus. Atklājās, ka esmu inficēts ar C hepatītu. Tas man bija jauns trieciens. Izlēmu cīnīties pret narkotikām, bet ar saviem spēkiem bija par maz. Ārstējos Rīgā, Narkoloģiskajā centrā Hospitāļu ielā 55. Tur man iešuva rēvijas ampulu, lai nebūtu vajadzības pēc narkotikām. Tas nav nekāds lētais prieks. Ampula maksā 180 latu un derīga tikai trīs mēnešus. Apmēram pēc mēneša, ja nebūšu lietojis narkotikas, došos uz Linezeru ārstēt C hepatītu. Zinu, ka tas būs ļoti grūti, svarīgi noturēties…” spriež Sergejs.
Ārstēties viņu pamudinājusi drauga nāve. Neizturējis atkarību un milzīgo tieksmi pēc narkotikām, draugs izdarījis pašnāvību. Sergejs par to runāt nevēlas, bet viņa acīs jaušamas sāpju asaras.
Puisis ir satraukts, ka bijušajiem narkotiku lietotājiem, par kādu viņš uzskata arī sevi, trūkst juridiskās aizstāvības.
“Ar draugiem gāju pa ielu, un mani tāpat vien aizturēja policija. Protams, viņi mani pazina, jo tiku aizturēts iepriekš, bet šoreiz narkotikas nebiju lietojis vairākas dienas. Vienalga mani veda uz kārtējo ekspertīzi. Tā kā opiāts cilvēka asinīs saglabājas līdz pat mēnesim, mani atkal atzina par vainīgu. Kāpēc nedrīkstu normāli staigāt pa ielu, iet uz darbu, ja ārstējos?” Sergejs ir aizvainots. Puisis atklāj, ka arī viņa draudzene lieto narkotikas. Meitene gan šņaucot heroīnu. Arī viņas mērķis esot atmest, taču atkarība stāv pāri visām vēlmēm. Cerams, ka Sergeja piemēram sekos arī draudzene, jo jaunieši domā par nopietnām attiecībām un ģimeni.
“Neviens nevēlas būt atkarīgs no narkotikām, visi gribētu tikt no tām vaļā, diemžēl tas izdodas tikai retajam,” skumji secina Sergejs.
