Kādu sestdien ap pulksten desmitiem vakarā gāju pa Vasaras ielu. Sāka jau tumst. Te izdzirdēju ļoti iespaidīgu sarunu. Ieklausījos – kāda sieviete sētā sarunājās ar jauniešiem.
Kādu sestdien ap pulksten desmitiem vakarā gāju pa Vasaras ielu. Sāka jau tumst. Te izdzirdēju ļoti iespaidīgu sarunu. Ieklausījos – kāda sieviete sētā sarunājās ar jauniešiem. Brīdi vēlāk viņa sauca: “Palīgā!” Izrādījās, jaunie cilvēki gribēja kundzi izmest uz ielas, jo bija izcēlies strīds par dēlu, kas tur (pie draugiem, nevis savās mājās) atradās ne pirmo reizi. Viņi draudēja ar policiju, jo sieviete traucējot šīs mājas iedzīvotāju intīmās attiecības. Vecā kundzīte sāka raudāt un, paņēmusi sunīti, devās savu ceļu.
Mani pārņēma skaudras sajūtas – māte cīnās par dēla ģimenes laimi, kuru diemžēl neaizstāv likums. Nodomāju, – atkal par vienu nelaimīgu ģimeni vairāk, atkal kāda sieva nesagaidīs mājās pārnākam vīru.
Garāmgājējs
