Gaidot dzīves skaistāko brīdi – bērniņa nākšanu pasaulē –, neviens no vecākiem nav gatavs, ka mazulis varētu piedzimt ar fiziskām vai garīgām problēmām.
Gaidot dzīves skaistāko brīdi – bērniņa nākšanu pasaulē –, neviens no vecākiem nav gatavs, ka mazulis varētu piedzimt ar fiziskām vai garīgām problēmām. Tas ir liels trieciens, kas daudz dzīvē liek pārvērtēt un arī mainīt.
Cilvēkbērns aug, dzīvo un vēlas būt laimīgs. Taču tāds viņš nejutīsies istabas četrās sienās, arī viņam nepieciešama aktīva sabiedriskā dzīve, sports, izklaide, darbs. Padomju laikā vairumam cilvēku ar īpašām vajadzībām tas tika liegts, bet nu piedāvāto iespēju aktīvi dzīvot kļūst arvien vairāk. Jāprot tikai tās saskatīt un izmantot.
Vai pajautājam – kā jūties?
“Ir skumji, ka šos cilvēkus pārsvarā atceramies Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet pārējā laikā…? Vai pajautājam: kā tev iet, kā jūties? Šodien sociālie darbinieki mums ir “sacepti” un izmācīti lielā skaitā, bet tie nefunkcionē. Piemēram, neviens sociālais darbinieks man uz klubu nav atsūtījis nevienu invalīdu. Vai viņi netiekas, vai nezina? Ārzemēs, tikko ģimenē piedzimst bērns ar fizioloģiskām vai garīgām problēmām, klāt ir sociālais darbinieks. Viņš ir pirmais lielākais atbalsts un palīgs, kas visu paskaidro, nokārto, piedāvā dažādas iespējas… Man kā vadītājai bijis daudz tieši izskaidrojošā darba ar vecākiem,” stāsta invalīdu sporta un rehabilitācijas kluba “Cerība” vadītāja Ruta Kļaviņa.
Ruta ir cilvēks, kas Jelgavas vēstures grāmatā būtu rakstāms ar lielo burtu. Viņas milzīgais entuziasms, sirds siltums un apbrīnojamā enerģija daudzās ģimenēs atgriezusi dzīvot prieku un laimi. Pateicoties Rutas kundzes nesavtīgajam darbam ar invalīdiem, daudzi no jauna saskatījuši dzīves jēgu, jūtas vajadzīgi. Viņi sporto, brauc uz pasaules un Eiropas mēroga sacensībām, piedalās paraolimpiskajās spēlēs, ir laimīgi apprecējušies un iekārtojušies darbā.
Drosme uzvarēja bailes
Vadot fizkultūras stundas Jelgavas 4. vidusskolā un Jelgavas 1. sanatorijas internātskolā, R.Kļaviņa bija pieradusi strādāt ar fiziski veseliem bērniem. Tikšanās ar invalīdiem iznākusi negaidīta.
“Vairākās Latvijas pilsētās un arī Jelgavā deviņdesmito gadu sākumā sāka darboties organizācija “Rūpju bērns”. Tā apvienoja ģimenes, kurās aug bērns invalīds līdz 16 gadu vecumam. Kādu dienu uz internātskolu bija atnākuši “Rūpju bērna” pārstāvji, kas lūdza, vai es nevarētu pastrādāt ar bērniem invalīdiem. Nezināju, ko atbildēt, jo bija bail. Jautāju: ko mēs ar viņiem darīsim? Bet arī atteikt sirds neļāva,” atceras Ruta.
Uz pirmo nodarbību internātskolā ieradās 15 mazo invalīdu. To dienu Ruta atceras ļoti spilgti:
“Kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Tik daudz slimu bērniņu, trīs un vairāk gadiņu veci. Vienam siekaliņa tek, citam muskulīši raustās, citam vēl kaut kas. Man uzreiz acīs asaras, un pie sevis iedomājos: vai ir kas svarīgāks par veselu bērnu? Viņi visi nāk zālē, un acis spīd kā prožektori. Visi uz mani skatās gluži kā uz ekstrasensi – brīnumdari,” pirmās izjūtas atceras Ruta, kas šiem bērniem sāka mācīt vingrošanu. Jau 1992. gadā Latvijas bērni invalīdi sabrauca Jelgavā uz pirmo Sporta dienu.
Liels atbalsts šajā darbā bija meita Aija, kas studēja Sporta akadēmijā. Kopīgi 1993. gadā tika izveidota Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācija.
“Cerība” kā glābiņš
Tajā pašā gadā Jelgavā tika dibināts pilsētas invalīdu sporta un rehabilitācijas klubs “Cerība”. Oktobris ir “Cerības” dzimšanas dienas mēnesis – šogad jau 13. Toreiz tā bija pirmā organizācija Latvijā (arī šodien tādu nav daudz), kas sāka smagi slimu bērnu sporta rehabilitāciju.
“Idejas pamatā bija invalīdu sporta aktivitātes un viņu iedrošināšana, bet galvenais – būt kopā. Šos cilvēkus nenācās skubināt, bija liela atsaucība, un pamazām bērni jau vieni paši sāka nākt uz nodarbībām. Vecāki bija pateicīgi, ka lolojumi sākuši smaidīt, atguvuši dzīvesprieku, bet galvenais – nebaidās iziet no mājas,” atceras Ruta.
Tagad sabiedrība kļuvusi daudz atvērtāka, saprotošāka un labprātāk pieņem šos cilvēkus savā vidū. Tomēr Rutas kundzei ir skumīgi, ka joprojām ļoti daudzi semināri aprobežojas ar parunāšanu, nedomājot par reālu labumu invalīdiem nākotnē.
Laimīgi, ka var strādāt
2003. gadā Labklājības ministrijas projekts deva iespēju bezdarbniekiem invalīdiem desmit mēnešu apgūt darba iemaņas un strādāt. Arī seši kluba “Cerība” biedri to veiksmīgi izmantojuši, un ne tikai šo projektu vien.
Kā piemēru “Cerības” vadītāja nosauc Igoru Ņedaivodu, kas strādā par pastnieku, sporto un brauc uz sacensībām. Pasaules rekordiste diska mešanā Ingrīda Priede strādā lielveikalā par pārdevēju, pasaules un Eiropas čempionātu dalībniece Ivita Strode darbiņu atradusi Stankus doktorāta reģistratūrā. Inga Sīle atradusi iespēju strādāt bērnudārzā par veļas pārzini, un darbu pilda ar lielu atbildības izjūtu. Inga Sekstiņa strādāja tipogrāfijā, daiļamata meistars Aivars Sidorovs ir pinējs. Šogad 40 gadu vecumā viņš iestājies vakarskolā un mācās 10. klasē. Pasaules un Eiropas čempionātu dalībniece Maija Emulova-Kirica strādāja Glūdas skolā un tagad laimīgi apprecējusies. Arī Jānis Janovskis strādā Glūdas skolā par skolotāju, studē Sporta akadēmijā, piedalījies paraolimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos.
“Jā, viņi ir savādāki – kāds iet, pievelkot kāju, pieklibojot. Bet viņi nebaidās no sabiedrības un jūtas tai piederīgi. Ivita, piemēram, ieguvusi autovadītājas tiesības un brauc ar mašīnu,” priecājas kluba vadītāja.
Rutai Kļaviņai 2003. gadā piešķirta Vienotības balva par ieguldījumu sabiedrības integrācijā.
“Kas mūsdienās ir integrācija? Bērniņš ienāk pasaulē, viņš kliedz: pieņemiet mani, esmu klāt, integrējiet…Protams, ka pirmie būs mamma ar tēti, kas palīdzēs, vectētiņš un vecmāmiņa, pēc tam bērnudārzs, skola, vienalga, vai esmu čigāns vai latvietis, vesels vai slims. Ja mēs tā sāksim runāt par integrāciju, dzīvot visiem kļūs daudz vieglāk,” pārliecināta Ruta Kļaviņa.
