Sešdesmitā dzimšanas diena Ā.Alunāna teātra direktoram, aktierim un režisoram Arvīdam Matisonam apritēs parīt, bet ar sev tuvu izrāžu iestudējumiem viņš to svinēs novembra sākumā.
Sešdesmitā dzimšanas diena Ā.Alunāna teātra direktoram, aktierim un režisoram Arvīdam Matisonam apritēs parīt, bet ar sev tuvu izrāžu iestudējumiem viņš to svinēs novembra sākumā.
Arvīds Matisons nav tikai joku aktieris. Būtu dīvaini, ja astoņos desmitos lomu, kurās viņš gandrīz 40 skatuves dzīves gados iejuties, nebūtu arī dramatisku un lirisku varoņu. Bet īpaši tuvi viņam ir un sevišķi labi padodas tie, kuros no aktiera nāk joki. Tāpēc 4. novembrī pēc “Mucenieka un mucenieces” izrādes kultūras namā radi, draugi, kolēģi, talanta cienītāji un labvēļi jubilāru aicināti sveikt ne tikai ar puķēm, bet arī ar smaidu. Tikpat nebēdnīgu, kāds, sarunājoties dažas dienas pirms dzimšanas dienas, Arvīda sejā iezogas ik pa laikam – par spīti (iespējams, strādājot kultūras namā vēlēšanu naktī) saķertām pamatīgām iesnām un sāpošam kaklam.
Medicīna, māksla un televīzija
Arvīds dzimis mežsarga ģimenē Sudrabiņu mājās Tukuma rajona Variebas pagastā un, runājot par senākajām bērnības atmiņām, gluži nopietni bilst, ka epizodiski sevi atceroties pat dažu mēnešu vecumā. Savukārt klasesbiedri un pedagogi Arvīdu droši vien atminas kā aizrautīgu dramatiskā pulciņa dalībnieku, un daļa viņu bijuši arī to vidū, kas tolaik teikuši – zēnam ir dotības.
Pēc septītās klases Arvīds tomēr nolēma dzīvi ziedot nevis mākslai, bet medicīnai un devās uz Rīgas 1. feldšeru skolu. Arī tajā bija teātra pulciņš, to vadīja Baiba Indriksone.
Pēc medicīnas skolas beigšanas dažus gadus pastrādājis, uzlabojis veselību Tērvetes sanatorijā (arī tur bez teātra spēlēšanas, protams, neesot iztikuši: skečos un citos iestudējumiņos iesaistījies gan personāls, gan pacienti) un sapratis, ka ārsts nebūs, jo ar eksaktajām zinātnēm ir uz jūs, 1968. gadā iestājies konservatorijā, ko beidzis kā režisors. No sešdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito sākumam Arvīds Matisons strādāja Latvijas Televīzijā, kur, kā pats teic, izgājis visas hierarhijas kāpnes – no režisora palīga līdz Bērnu, jaunatnes un mācību raidījumu nodaļas galvenajam režisoram.
No televīzijas uz teātri viņš līdzi paņēmis precizitātes apziņu – pārliecību, ka nav neizpildāmu laika termiņu –, kā arī cenšanos uztvert režisora redzējumu, sekot viņa domu gājienam: iepriekš paredzot, ko no tevis prasīs, izdarīt, pirms to formulē vārdos (tā jaunajam režisora palīgam darba gaitu sākumā televīzijā piekodinājusi galvenā režisore Vilhelmīne Volkova: “Kad režisors tev sacīs [kas jādara], būs jau par vēlu. Tev jāredz, jādzird pašam”). Arī komandas pleca izjūtu, kolektīvu atbildību par kopdarba rezultātu – izrādi. Uz skatuves, jūtot, ka saspēles partnerim ar tēlojumu nevedas tik labi, kā gribētos, šis Arvīda satraukums nereti nerod citas izpausmes kā neapzināta emociju “pārsālīšana”, forsēts paša aktiersniegums.
“Skatījās uz mani… un apsmējās”
Konservatorijā topošā režisora aktieriskās dotības ātri pamanīja mācībspēki Inta Alekse un Lūcija Ņefedova un uzaicināja uz Ā.Alunāna Jelgavas teātri. Tajā Arvīds Matisons uzņemts 1969. gada 11. novembrī.
Pirmais teksts, ko, izjuzdams lielu pietāti pret meistariem, runājis nosvīdušu pieri, bijis no Annas Brigaderes “Princeses Gundegas un karaļa Brusubārdas”: “”Lidu, lidu skriešu soļiem, kā lēkātu pa karstiem oļiem…” Viņas tā skatījās uz mani… un apsmējās. Domāju – kaut kas nav kārtībā? Izrādās – nē: laikam jau tad manī saskatīja komiķa dotības, un teātrī tieši tādu vajadzēja,” nosmej jubilārs.
Turpmākajos gadu desmitos šo dotību cildinājumus viņš dzirdējis visdažādākajās variācijās – no “tev jau nekas nav jādara, pat runāt nevajag, tikai iznāc publikas priekšā” līdz “dzimis komiķis”. Komplimenti izpaudušies arī pārvilināšanas mēģinājumos – tai skaitā no daža laba galvaspilsētas profesionāla kolektīva, bet Arvīds palicis uzticīgs Jelgavai. “Gan tāpēc, ka Rīgā es būtu viens starp daudziem, te esmu viens pats tāds, gan vienkārši tāpēc, ka jūtu – mana vieta ir te, šeit varu radoši izpausties un jūtos vislabāk,” tā viņš par savu izvēli, ko ne mirkli neesot nožēlojis.
Runāt Alunānu kā Petrosjans
37 gados nospēlēto lomu skaits mērāms astoņos desmitos, to vidū ir gandrīz visu Alunāna lugu iestudējumi (Jelgavas teātra patronu Arvīds dēvē ne vien par mūsu dramaturģijas, bet arī tās humora pamatu, un iemīļojis, domājams, ne mazāk kā teātra režisore Lūcija Ņefedova). No autoritātēm komiķiem viņš min Luiju de Finesu, no latviešiem – Alfredu Jaunušanu un atzīst, ka pats labprāt runātu humoristiski satīriskus monologus kā Petrosjans, ja vien latviešiem nebūtu šādu tekstu autoru trūkums, bet, brīdi padomājis, piebilst – šo to vēl joprojām aktuālu vienatnīgai uzjautrinošai runāšanai arī no Alunāna tekstiem varētu sataisīt.
Lai spētu no sirds spēlēt, izrādes komiskuma potenciāls jāspēj pienācīgi izbaudīt no abām pusēm – ne tikai kā aktierim, bet arī kā skatītājam. “Skatoties “Mucenieka un mucenieces” brīnišķīgo pirmiestudējumu Alunāna teātrī, bieži iznāca tā: vēl smejos par to, ko aktieris teicis pirms brīža, bet viņš jau ticis gabalu tālāk. Tāpēc, lai varētu izsekot sižetam, man vajadzēja nākt uz izrādi vairākas reizes,” Arvīds min spilgtu aktīvās līdzidzīvošanas piemēru.
Trīs izrādes jubilejā
Papildus aktierspēlei jubilāra dzīvē pēdējā laikā arvien redzamāku vietu ieņem režisēšana: gan aktualizējot dramaturģijas klasikas vērtības jauniešiem – vadot Jelgavas 5. vidusskolas teātra studiju “Čaika” –, gan iestudējot pa izrādei arī latviešu trupā – tas ir, protams, Alunāna teātrī. Tikpat aizrautīgi kā jubilārs pats skatītāja lomā publika būs aicināta vērtēt viņa režisora un aktiera darbu jubilejas izrāžu ciklā novembra sākumā. Vispirms skatītāju uzmanībai Arvīds Matisons nodos divus savus jauniestudējumus – 2. novembrī – Blaumaņa “Trīnes grēkus” un 3. novembrī – Šeridana “Atjautīgo aukli” –, bet, tā kā svētkus to “vaininieks” nevar iedomāties bez Alunāna, 4. novembrī programmu noslēgs viena no pēdējo gadu veiksmīgākajām jubilāra ilggadējās skolotājas Lūcijas Ņefedovas režisētajām izrādēm – “Mucenieks un muceniece”, par kuras eleganto naivismu tā jūsmoja “Gada izrādes 2003” žūrija un Dundurniekam – Arvīdam Matisonam – piešķīra balvu par labāko otrā plāna vīriešu lomu.
