Bijušās «Lauktehnikas» teritorijā Pārlielupē Aviācijas ielā darbojas ēstuve, kurā ikviens izsalkušais par saprātīgu naudiņu piesitīs vēderu kā bungas un līdzi nešanai kādam našķim arī sanāks.
Bijušās “Lauktehnikas” teritorijā Pārlielupē Aviācijas ielā darbojas ēstuve, kurā ikviens izsalkušais par saprātīgu naudiņu piesitīs vēderu kā bungas un līdzi nešanai kādam našķim arī sanāks.
Pietiek tik redakcijā pajautāt: “Kas šodien brauks pusdienās uz “lauķeni”?”, un ēstgribētāji uzreiz piepilda automašīnu. Tā jau daudzus gadus. Apkārt viss plūst un mainās, tiek atvērtas viena par otru glaunākas ēšanas un izklaides vietas, bet pēc laiciņa vienas beigušas darboties, citās augstu uzliktā kvalitātes “latiņa” pamazām sākusi laisties uz leju. Ja ar piekasīgu aci paveras Jelgavas ne pārāk plašajā pusdienvietu piedāvājumā, nebūs daudz tādu, kur sortiments un ēdiena labā garša palikuši nemainīgi daudzu gadu garumā.
Tālajos deviņdesmitajos, kad notika padomju biezā pīrāga dalīšana privātajos kumosiņos, lielais monstrs “Lauktehnika” neizbēga no sava iepriekš lemtā likteņa. Tā sagadījās, ka SIA “Elektra” līdz ar ražošanas un remonta cehu īpašumā dabūja ēku, kurā atradās arī tobrīd nemaz īsti nekārotā ēdnīca. Tagad jāsecina, ka cauri brīvības gadu padsmitiem vecā labā “lauķenes” ēstuve izgājusi bez īpašiem zaudējumiem. Tā savas bijušās vērtības – ātru apkalpošanu, garšīgu un makam iepriecinoši lētu maltīti – paturējusi un pat vairojusi. Kāpēc? Iemeslus mēģināsim uzskaitīt “uz vienas rokas pirkstiem”.
Pirmais. Salāti – parasti trīs četru veidu no svaigiem dārzeņiem. Otrais. Zupas tradicionāli divu veidu. Viena noteikti būs piena zupa – ēdiens, kādu nekur citur Jelgavā un, šķiet, arī citviet Latvijā jūs pusdienas laikā savam gastrīta samocītajam vēderam nevarēsiet piedāvāt. Trešais. Septiņi līdz desmit otrie ēdieni. Sākot ar ceptiem ziedkāpostiem un beidzot ar īsta latvieša vēdera baudu – karbonādi ar “štovētiem” kāpostiem. Ēšanas prieku baudītājs atradīs arī sev tik tīkamo Kurzemes strogonovu, visāda veida kotletes un arī kaukāzisko azū vai šašliku. Ceturtais. Kas var būt labāks par tādu gastronomisku klasiku kā svaigu dzērveņu vai arī žāvētu augļu ķīselis ar putukrējumu? Varbūt jums saldajā gribas debesmannu ar pienu, tieši tādu, kā bērnībā gatavoja vecāmamma? Piektais. Visu iepriekš apēsto var uz leju noskalot ar veco labo kompotu. Protams, ir arī jaunmodīgās sulas un jogurti. Un vēl tāda aizmirsta laba lieta kā pusglāze krējuma.
Kad sākumā šķietami pagarā rinda, virtuves darbinieču un ēdienu izsniegšanas virsvadoņa pavāra Alfona veikli apkalpota, virzās gar divām kasēm, maksātāja roka nevilšus pastiepjas uz paplātes pusi, kur stāv maisiņos salikti smilšu mīklas cepumi. Goda vārds, nekur Jelgavā tādus čaganus un nepārsaldinātus nenopirksi. Ja nu vienīgi kādam ir vecmāmiņa, kas nenogurusi darbojas pa virtuvi. Četras dienas nedēļā var iegādāties arī kulinārijas izstrādājumus – kādu plātsmaizi, gaļas pankūkas (mmm!), aknu pastēti, galertu, vārītas bietes un pupiņas…
Kāda ēdāju publika tur apgrozās? Pārsvarā tuvējos uzņēmumos, veikalos un iestādēs strādājošie. Arī augstāka un zemāka ranga vadītāji, kam ikdienas pusdienreize ir enerģijas atjaunošanas akts vēl ražīgākai priekšniekošanai. Nu un, protams, mēs – nemainīgo vērtību cienītāji. Darba laiks – no pulksten pusdivpadsmitiem līdz pēdējam pusdienotājam.
Protams, tas viss šķitīs labs un izgaršojams, ja ēst gribētājam nav lielu pretenziju pret vietu, kur jāēd. Tas nenozīmē, ka šķīvji būs jāliek uz galda ar ļodzīgām kājām vai jābaidās, ka krēsls zem pusdienotāja svara sabruks. Nav arī “Villeroy
