Ieviešot kārtību rakstāmgalda atvilktnēs, atradu izgriezumu, kurā bija aicinājums rakstīt par kulinārijas brīnumiem. Viens tāds nudien manā dzīvē atgadījās tālajos septiņdesmitajos gados, kad nodarbojos ar kalnu tūrismu.
Ieviešot kārtību rakstāmgalda atvilktnēs, atradu izgriezumu, kurā bija aicinājums rakstīt par kulinārijas brīnumiem. Viens tāds nudien manā dzīvē atgadījās tālajos septiņdesmitajos gados, kad nodarbojos ar kalnu tūrismu.
Gatavojāmies doties uz Kaukāza kalniem. Trenējāmies. Rūpīgi pārlūkojām grupas ekipējumu. Sastādījām katrai dienai ēdienkarti, izkalkulējām, cik un kādi produkti jāiegādājas. Paldies Dievam, darbojās blatu sistēma, kas neparedzamās situācijās lieti noderēja. Mums bija gan Liepājas šķīstošā kafija, gan citas “ekstras”. Grupas visvecākajam dalībniekam Alfrēdam Zvejniekam bija uzticēts sarūpēt un uzglabāt žāvētu gaļu. Ja atmiņa neviļ, pēc smaga dienas gājuma tika pievārēta Tvibera pāreja Kaukāzā. Tuvojās vakars. Bijām laimīgi sasnieguši nakšņošanas vietu. Gabaliņu tālāk joņoja strauja kalnu upe. Nākamajā dienā tās otrā krastā bija plānots satikties ar citu kājnieku grupu no Jelgavas. Bet, ak vai! Sākās neparedzētas lietas. Neviens neizrādījās tik apķērīgs un, nākot lejā no pārejas, nebija paņēmis ūdens rezerves. Ielejā atklājās, ka kalnieša sacītais atbilst patiesībai – iestājoties saulainam laikam, sāka kust biezi sasnigusī sniega sega un ledāji. Upe ar milzīgu spēku brāzās pa ieleju, mainīdama gultni, raudama aiz sevis prāvas priedītes ar visām saknēm un diemžēl arī tiltiņu, pār kuru jāšķērso upe. Ko darīt? Teju, teju satumsīs. Smēlām pelēko, zvirgzdaino upes ūdeni, kāsām caur dubultu marli un likām vārīties. Mums bija pagatavoti divi sešskaldņu katli un vāks kalpoja kā panna. Meklēju Zvejnieka kungu, jo gaļa “jārealizē” vispirms. Kad atraisīju saini, šausmās sastingu. Kārtīgi bija pastrādājušas mēslu mušas – pa gaļu ložņāja balti tārpi. Gabals svēra kādus trīs kilogramus. Prom taču nemetīsi.
Kad riebums un šoka terapija tika pārvarēta, vienā mierā izknibinājām tārpus, nomazgājām gaļu ar to pašu upes ūdeni, kārtīgi ar sīpoliem sacepām. Notikušo pastāstījām tad, kad gaļas gabals tika notiesāts. Tās bija “visizsmalcinātākās” vakariņas manā mūžā. Zvirgzdaina tēja un cepta gaļa ar mušu kāpuriem. Žēl, ka tobrīd mums pie rokas nebija “Santa Maria” garšvielu. Šis starpgadījums beidzās veiksmīgi. Tiesa, zaudējām veselu dienu. Vīri pa ledainu ūdeni mēģināja tikt otrā krastā, lai nospriegotu virves, bet nekā.
Nākamajā rītā otrā krastā nakšņoja kāda tūristu grupa. Viņi mums palīdzēja pārkļūt pāri mutuļojošajai straumei. Kā jau minēju, tika gaidīti ciemiņi. No “virtuves” ik pa laiciņam dzirdēju: “Kas par lietu, kāpēc tie žāvētie augļi tik ilgi vārās un nekļūst mīksti?” Kur jūs ņēmāt ūdeni? Tur un tur. Skaidrs! Meitenes bija pārcentušās un ūdens vietā pasmēlušas minerālūdeni. Kļūme tika novērsta, pusdienas nedaudz iekavējās. Kalnu apstākļos tās, manuprāt, bija izcilas – griķi ar sautētu gaļu un žāvētu augļu ķīselis.
Pirms brīža man vajadzēja atrast vienu Imanta Ziedoņa citātu grāmatā “Tutepatās”. Uzšķīrās 121. lappuse. Vietalvas pusē bijušas mājas ar dīvainiem nosaukumiem “Kalnvēdersāpes”, “Vēdersāpes”, “Jaunvēdersāpes”. Pašlaik palikušas tikai pēdējās. Vai nebūtu labskanīgāks nosaukums “Vēderprieks”?
Tas nu šoreiz viss!
Visu labu vēlot – R.Čakste
Redakcijas piezīme. Čakstes kundze, iepriekš sazinoties pa tālruni 3027534, var ierasties “Zemgales Ziņu” redakcijā, kur viņu jau gaida brīnišķīga “Santa Maria” sarūpēta balva.
