Zemnieku saimniecība «Akoti» Platones pagastā ir mazliet neierasta Zemgales līdzenumam, jo ir neliela.
Zemnieku saimniecība “Akoti” Platones pagastā ir mazliet neierasta Zemgales līdzenumam, jo ir neliela. Valda un Dzintras Kreitu pārziņā ir vien 50 hektāru zemes, taču viņi pārliecināti, ka pastāvēs arī mazās saimniecības. Tām, protams, nav lielas perspektīvas, bet, kamēr skaitļi rāda, ka ir peļņa, kāpēc ne? Turklāt gan Valdis, gan Dzintra strādā algotu darbu, un saimniekošana “Akotos” izvērtusies par sava veida hobiju.
“Lauksaimniecībā jābūt praktiskai pieredzei. Ja tādas nav, cilvēks nevar būt labs speciālists. Ražotāji prasa speciālistus, kuriem būtu ne tikai teorētiskās zināšanas, bet arī spējas tās izmantot praksē un uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem,” saka LLU mācību un pētījumu saimniecības (MPS) “Pēterlauki” direktore asociētā profesore Dz.Kreita. Viņai jau vairāk nekā desmit gadu ir sava zemnieku saimniecība “Akoti”, un tā kļuvusi ne tikai par ģimenes papildu ienākumu avotu, bet arī lieti noder profesionālajā darbā. “Studentiem ar to esmu interesanta, ka lekcijās stāstu – literatūrā ir tā, bet praktiski – mazliet citādi,” atklāj Dz.Kreita, piebilstot, ka lauksaimniecībā ir skaisti un interesanti strādāt.
Paplašināties negrasās
“Akotu” saimniece ir no Vecpiebalgas, saimnieks – no Liepājas puses. Studējot agronomiju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņi satikās un Zemgali par savējo sauc jau trīsdesmit piecus gadus. “Dzīve mūs nolikusi Zemgales vidienē, kur cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību. Un nu arī mums ir sava saimniecība,” Dz.Kreita smaidot teic, ka viņiem ir hobija saimniecība.
“Akotus” ar divpadsmit hektāriem zemes Kreitu ģimene reģistrēja 1992. gadā. Ja būtu apzinājušies, ka īpašumā vajag lielāku platību, iespējams, viņiem tāda būtu, taču tolaik tas nešķita būtiski, un pašlaik Valdis un Dzintra apsaimnieko savu un nomas zemi – kopumā 50 hektāru –, taču platību paplašināt nedomā. Pašlaik izvērsties ar lielām kultūraugu platībām, protams, nevar, taču, arī tāpat saimniekošana katru gadu nesusi peļņu un bijis krietns atspaids, lai savulaik augstskolās vienlaicīgi izskolotu trīs bērnus.
Galvenokārt “Akotos” audzē graudaugus, kas katru gadu aizņem vidēji 30 – 35 hektārus, un rapsi. Savulaik bijušas arī cukurbietes, taču no šīs kultūras audzēšanas pirms diviem gadiem ģimene atteicās, jo “kļuva par smagu”.
Dz.Kreita pārliecināta – ja rēķina līdzi tam, ko dara, lauksaimniecība nes peļņu. Tas jāņem vērā, gan izvēloties kultūras, ko audzēt, gan tehniku, ko iegādāties. Jāizvērtē tās noslogojums un jāpārliecinās, vai ilgtermiņā būs peļņa – nedrīkst neatbilstoši pieejamajai tehnikai apsēt platības. “Lai apsaimniekotu 50 hektāru, pirkt modernu tehniku neatmaksājas, jo savā saimniecībā nespējam to pietiekami noslogot, tādēļ iztiekam ar savulaik par SAPARD projekta līdzekļiem iegādātiem agregātiem un galvenokārt izlīdzamies ar pakalpojumiem,” Kreitas kundze atklāj – savā ziņā tas ir risks, tādēļ jābūt pārliecinātam par pakalpojumu sniedzēja uzticamību un iespēju visu paveikt laikā. Galvenais, visu pareizi aplēst, turklāt allaž vinnē tie, kas nelolo pārlieku lielas cerības un ir saprātīgi.
“Šogad, protams, arī “Akotos” raža bija zemāka salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Apjomi mazāki, toties krietni augstāka graudu kvalitāte. Šajā apvidū sējumi necieta no sala, novākšanas laikā, ja jaudas aprēķinātas reāli, bija brīnišķīgs laiks, un graudus pat nevajadzēja žāvēt,” Dz.Kreita pārliecināta – tāpat kā jebkurā citā biznesā arī lauksaimniecībā ir zināms risks, tādēļ viņa neredz iemeslu gausties, piemēram, par vasarā piedzīvoto sausumu.
Vada divas saimniecības
Dz.Kreitas pārziņā ir ne tikai ģimenes zemnieku saimniecība, bet arī LLU studentu izglītošana augkopībā un MPS “Pēterlauki”, kur notiek dažādi ar valsts pasūtījumu saistīti izmēģinājumi. Viņa kopš 1997. gada ir tās direktore. Saimniecība atrodas netālu no “Akotiem” un izkārtojusies mazliet vairāk nekā divos simtos hektāru, taču izmēģinājumu blīvums ir liels. Tur tiek pārbaudītas jaunās selekcionētās šķirnes, kas ievestas no ārzemēm, un sadarbībā ar Augu aizsardzības pētniecības centru norit dažādu augu aizsardzības līdzekļu pārbaude, nosakot to piemērotību mūsu klimatiskajiem apstākļiem.
Direktore stāsta, ka šogad vien “Pēterlaukos” izmēģināts 250 dažādu laukaugu šķirņu. Praktiskā pieredze saimniecībās ļauj ieinteresēt arī studentus. Kreitas kundze gandarīta, ka šogad jauniešu, kas izvēlējušies studēt lauksaimniecību, skaits audzis. “Ir dažādi studenti – gan tādi, kuru vecākiem vai nu pieder saimniecības, vai viņiem ir cits objektīvs iemesls studēt šo jomu, gan tādi, kam tā ir vienaldzīga. To mācību procesā var just, jo pirmie studē ar interesi,” un, kā norāda asociētā profesore, tad ir patīkami strādāt. Turklāt daudziem lauksaimniecībā jau ir praktiska pieredze, līdz ar to nodarbībās veidojas labs dialogs.
Teorija no prakses, protams, atšķiras, jo katrā noteiktā situācijā, katrā gadā ir īpatnības, kas jāņem vērā. Viena lieta ir zināšanas un resursi, pavisam cita – neregulējamie faktori, kas saistīti, piemēram, ar meteoroloģisko situāciju. Un tas lauksaimniekiem jāņem vērā.
Nevajag būt lētticīgam
Dz.Kreita pārliecināta – pirms nodarboties ar lauksaimniecību, viss jāizzina. Zemniekam jābūt daudzpusīgam speciālistam – agronomam, celtniekam, inženierim, grāmatvedim, ja nodarbojas ar lopkopību, arī veterinārārstam… Un pirmām kārtām jāizrēķina, vai saimniekot ir izdevīgi, nevis jācer uz palīdzību no valsts.
“Saimniekojot un strādājot nepieņemu pārsteidzīgus lēmumus. Visu rūpīgi izvērtēju, jo piedāvājuma klāsts ir milzīgs. Piemēram, katalogā ir kādas 20 ziemas kviešu šķirnes, pērn izmēģinājumos bija vairāk nekā 50. Taču savā saimniecībā izvēlamies pārbaudītas vērtības,” saka “Akotu” saimniece. Viņas priekšrocība ir tā, ka profesionālu padomu neliedz arī kolēģi LLU.
“Daļa zemnieku pārlieku uzticas dažādu firmu piedāvājumiem un konsultācijām. Piemēram, piezvana konsultants un pavēsta, ka lauks jāsmidzina ar fungicīdiem. Vienreiz, otrreiz, taču tas maksā naudu, un, iespējams, varēja iztikt bez tiem. Mana priekšrocība ir tā, ka augu aizsardzības līdzekļu nepieciešamību, mēslošanu palīdz izvērtēt kolēģi, tādēļ “Akotos” netiek neprātīgi ieguldīts, neredzot atdevi,” Kreitas kundze piebilst – protams, augi jāaizsargā no dažādiem riskiem, taču saprāta robežās, iepriekš jāizrēķina, vai ieguldījums dos ražas pieaugumu un atmaksāsies. Nevajag būt lētticīgam – katram ir savs darbs un veids, kā nopelnīt.
Nav viegli, bet…
Kreitas kundze nav radusi gausties un uzskata, ka mūsdienās viss sasniedzams ar darbu – gan fizisku, gan garīgu. Viņa, ne mirkli nedomājot, atklāj, ka šie laiki, salīdzinot ar padomju gadiem, ir sirdij tuvāki. Iespējams, tas tādēļ, ka ik dienu ir kopā ar studentiem. Protams, agrāk Platones pagastā kūsāja dzīvība. Tagad tas apsīcis, un dažbrīd šķiet, ka pagasta ļaudis ieslīguši depresijā. Taču tas atkarīgs no cilvēka – uzņēmīgākie strādā, atraduši darbu pilsētā. Iespējas nopelnīt un pilnveidoties ir.
“Mūsdienās ir tā: ja gribu iegūt vairāk, strādāju, nopelnu un dabūju. Agrāk tas nebija iespējams,” tā Dz.Kreita. Viņa teic – brīvā laika gan nav daudz. Diena aizrit universitātē Jelgavā, vakarā jāsakārto grāmatvedība, jāgatavojas nākamās dienas lekcijām, jāraksta atskaites, publikācijas. Bet vasarā, kad studentiem ir brīvlaiks, lielāka uzmanība tiek pievērsta pašu un mācību saimniecībai.
Kreitas kundze neslēpj – protams, mūsdienās nav viegli, taču šis ir skaists laiks. Viņu priecē, ka Zemgalē aizvien vairāk ir sakoptu saimniecību, ka zemnieki rūpējas ne tikai par saviem laukiem, bet arī par vidi, kurā dzīvo. Jauki, ka tuvinieki ir veseli, ka bērniem ir labi, ka ir darbs un iespēja atpūsties…
