Jau pāris mēnešu, tumšā laikā vakaros dodoties pilsētā, daudzi no mums gluži pamatoti domā par ielu apgaismojumu. Tiklab svarīgs šis jautājums ir Garozas ielā pie cietuma, Lielajā ielā Jelgavas centrā vai attālākajos privātmāju rajonos.
Jau pāris mēnešu, tumšā laikā vakaros dodoties pilsētā, daudzi no mums gluži pamatoti domā par ielu apgaismojumu. Tiklab svarīgs šis jautājums ir Garozas ielā pie cietuma, Lielajā ielā Jelgavas centrā vai attālākajos privātmāju rajonos. Cilvēkam veselība ir viena no prioritātēm, tāpēc saprotama vēlme to nesagandēt, tumsā iekāpjot kādā no tūkstošveidīgajām pilsētas peļķēm vai sastopoties ar nevēlamu, pēc mūsu maka alkstošu cilvēku.
Otrdienas vakarā vēl gana možs pēc darbdienas soļoju mājup pa Katoļu ielu no “Pilsētas pasāžas” uz baznīcas pusi. Jelgavas centrs. Melna nakts. Bedrainas ietves. Attīstības un pilnīgas infrastruktūras degradācijas kontrasts. Vietumis sarunājas steidzīgi pilsētnieki. Pēkšņi mani sveicina. Izrādās, persona bez noteiktas dzīvesvietas. Pasteidzos garām, jo noprotams, ka viņš tumsā nav sapratis, ar ko runā.
Saskaņā ar Saeimas 2005. gada 26. oktobrī apstiprināto konceptuālo Latvijas izaugsmes modeli “Cilvēks pirmajā vietā” par valsts izaugsmes mērķi izvirzīts cilvēka dzīves kvalitātes pieaugums. Viens no kvalitatīvas dzīves vides priekšnoteikumiem ir sakārtota pilsētvide. Tās attīstībai svarīgs faktors ir infrastruktūras, tai skaitā pilsētu ielu, sakārtošana un attīstība. Nacionālajā attīstības plānā 2007. – 2013. gadam kā viens no priekšnosacījumiem kvalitatīvas dzīves vides nodrošināšanai minēta satiksmes drošības uzturēšana augstā līmenī, lai vismaz uz pusi samazinātu ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits.
Vai tas iespējams Jelgavā? Jau rakstīts, ka mūsu pilsētas apgaismojums pēdējos gados īpašu attīstību nav piedzīvojis. Gaismu ielās nodrošina novecojušas kvēlspuldzes, šad tad nogāžas kāds laternas stabs, bet jau kādu laiku apgaismes tīklus apsaimnieko pašvaldības aģentūra “Pilsētsaimniecība”, kas to uzturēšanai nolīgusi uzņēmēju. Šogad apgaismojumam izlietoti vairāk nekā 50 tūkstoši latu, bet ar tiem pietiek vien tik, lai strādātu “ugunsdzēsēju režīmā”, mainot izdegušās spuldzes.
Pilsētas saimnieki atzīst, ka problēmas ir vismaz pusei no visām Jelgavas apgaismojuma līnijām, bet lielākus līdzekļus to uzturēšanai neatvēl, jo tad tiktu bremzēta pārējā attīstība pilsētā.
Arī citās pašvaldībās apgaismojums ir kritiskā situācijā. Tikai daudzviet par iedzīvotāju drošību acīmredzot domā vairāk. Piemēram, galvaspilsētas vadība šā gada jūnijā atbalstīja gandrīz četru miljonu latu investēšanu Rīgas apgaismojuma sistēmā. Lielākā daļa paredzēta tīklu kapitālajiem remontiem.
Katrs pats var izdomāt labāko atbildi uz jautājumu, kā un cik profesionāli plānots budžets apgaismojuma sistēmas uzturēšanai Jelgavā, ja šogad iztērēti 50 tūkstoši latu, bet atlikušajiem trim mēnešiem, kas ir gada tumšākais laiks, palikuši vien nepilni septiņi tūkstoši.
Mūsu pilsētas gudrākās galvas papildu līdzekļus apgaismojuma uzturēšanai neparedzēja arī budžeta grozījumos. Tā vietā sākts taupības režīms, kad tajās dažās ielās, kur spuldzes strādā, gaismu ieslēdz pēc 21 vakarā un izslēdz agrās rīta stundās. Maigi būtu teikt vārdu “absurdi”, ja ikviens saprot, ka lielākā daļa pilsētnieku no darba mājup dodas no pulksten18 (kad sāk tumst) līdz 20. Piemēram, sešos no rīta stacijas apkaimē taupības nolūkos vairs nav apgaismojuma. Tūkstošiem jelgavnieku, kas šajā laikā dodas uz Rīgu, iet caur parku, kur tikpat neapmierināti sētnieki tumsā tikai ar tausti mēģina vienkopus “saskrāpēt” nokritušās lapas. Baisi.
Laikā, kad apgaismojuma sistēmas uzlabošanai nepieciešama tūlītēja rīcība un finanšu ieguldījumi, pašvaldība to vien dara, kā kārtējo reizi kalkulē, kāds būtu labākais apsaimniekošanas variants. Vakar pie Jelgavas Domes ēkas kārtējo reizi varēja pamanīt iedegtu spuldzi visas dienas garumā. Kad satumst, gājējiem Lielajā ielā jāsamierinās ar veikalu skatlogu gaismu, gaidot, kad ziemā kokos kā mierinājums tiks iedegtas spuldzīšu virtenes.
Tomēr tumšo ielu problēmā atrodams arī kas pozitīvs. Ja kāds pretimnācējs vai sekotājs ir aizdomīga paskata, gājējs vismaz līdz mājām vai citam galamērķim saglabā modrību par savu drošību. Spilgti izgaismotās baznīcas ļauj gūt vismaz garīgu mierinājumu – varbūt kārtējo reizi paveiksies un tumsu izdosies pārvarēt droši. Ja arī gadās iekāpt kādā no neskaitāmajām bedrēm un apšļakstīties ar dubļu masu, tumsā tik ātri to nepamanīs un labs noskaņojums saglabāsies līdz ieiešanai apgaismotā teritorijā.
