Šķiet, ikviena sieviete, dzīvojot viena, ar laiku apgūst jaunas un jaunas prasmes.
Šķiet, ikviena sieviete, dzīvojot viena, ar laiku apgūst jaunas un jaunas prasmes. Diemžēl pagaidām vēl nevaru lepoties ar pavārmākslu, jo gatavot maltīti vienai personai liekas kaut kā aplami. “Katliņā jāielej kausiņš ūdens, jāpievieno divas kartupeļu šķēlītes, trešdaļa burkāna, divas frikadeles…” frikadeļu zupas recepti vientuļai sievietei ironiski nodeklamēju ikreiz, kad iedomājos par vakariņām. Taču man tāpat kā draudzenei un vēl dažām dāmām, kas radušas tikt galā vienas, jau sen vairs nav jālūdz palīdzība, lai, piemēram, ieskrūvētu lampiņu, piestiptinātu žalūzijas, apmainītu durvju slēdzeni vai “šļauciņu” tualetē. Un tagad, izrādās, itin labi pieprotu tādu sarežģītu padarīšanu kā radiatoru atgaisošana.
Līdz šim dīvainā kārtā iztiku bez tā, bet nesen māsa paziņoja, ka laikam sākusies apkures sezona un, lai siltumu saņemtu visi mājas iedzīvotāji, jāatgaiso radiatori. Viņa, iztaujājot kolēģi, jau visu esot noskaidrojusi – jāatskrūvē “verķītis”, jāizlaiž ūdens, un lieta darīta.
Protams, siltums ir svēta lieta, tādēļ veikli ķēros klāt labajam darbam. Skrūvei piemērotu atslēdziņu savā instrumentu kastē neatradu, tādēļ nolēmu izlīdzēties ar “plaķenēm”. Pāris veiklu kustību, un no radiatora spainītī sāka tecēt ūdens. Kā trauks pilns, tā māsa steidza ūdeni izliet. Iztukšoja vienu spainīti, otru, trešo, ceturto… Es ik palaikam apjautājos, vai mēs tiešām darām pareizi, bet māsa tik attrauca: “Jā, jā! Man tā mācīja!” Piepildīju piekto spainīti, sesto, septīto, bet pie astotā mazliet par vaļīgu palaidu “verķīti”, un kā no strūklakas istabā uz visām pusēm izšļācās ūdens… Pēc pāris minūšu cīniņa, lai apturētu plūdus, beidzot apjēdzu, ka ūdeni mēs taču laižam no “kopējā katla” un tas ir neizsmeļams, tāpēc māsai liku vēlreiz piezvanīt kolēģim un pārjautāt – kā īsti jāatgaiso radiators.
Beigās tikām skaidrībā, kā tā lieta darāma, un jau virtuvē siltumam “ceļu pavēru” viena. Tagad mani ciemos uzaicinājusi draudzene. Arī viņai mājās ir radiatori…
Tad nu, apsverot iespēju par līgavaini izvēlēties santehniķi, atcerējos vasaru, kad augusta naktīs, ar draudzeni dārzā “vaktējot” krītošās zvaigznes, raudzījāmies debesīs un prātojām – cik labi, ja mūsu mīļotie vīrieši būtu zinoši astroloģijā. Tad mēs varētu pētīt debesu spīdekļu rakstus un iemācīties “sazīmēt” visus zvaigznājus. Katra nakts tad būtu romantikas piesātināta, ja vien… mums būtu mīļotie vīrieši. Bet viņu nav, tādēļ saskatīt Lielos un Mazos Greizos Ratus mācījāmies pašas. Un tik neapķērīgas nemaz nebijām – ar katru nākamo nakti debesīs “savilkām” aizvien vairāk un vairāk zīmējumu. Ko tur liegties – droši vien izdomājām arī jaunus zvaigznājus, bet galu galā nonācām pie atklāsmes, ka pašas esam gana gudras un izdarīgas un nevajag mums brūtgānu astronomu… Un dīvainākais, ka šādu atklāsmi piedzīvojam ikreiz, kad esam paveikušas kādu darbiņu, kas citā mājā varbūt būtu stiprā dzimuma pārziņā. Bet ne jau par zvaigznēm šis stāsts…
