Runa, protams, ir nevis par tankiem, bet tankām, budistu sakrālajiem gleznojumiem.
Runa, protams, ir nevis par tankiem, bet tankām (oriģinālvalodā – “thangka”), budistu sakrālajiem gleznojumiem, ko tibetieši, glābdamies no ķīniešu varas žņaugiem, piecdesmitajos gados iedzīvināja arī trimdā un ko interesentiem Jelgavā un Rīgā pirms nedaudz dienām bija iespēja vērot klātienē. Par daudzu tibetiešu trimdinieku mājām Indijā kļuva Himalaji Himačalpradešas štatā – dažus desmitus kilometru no zaudētās tēvzemes robežas. Tur pirms gandrīz sešdesmit gadiem dzimis arī tanku gleznotājs Sonams Tanzins, kas kopš pagājušās nedēļas nogales viesojās Latvijā – radošo domu un darbu centrā “Svētelis” Jelgavā, kā arī vairākās augstskolās Rīgā (RPIVA, Mākslas akadēmijā un Kultūras akadēmijā), iepazīstinot interesentus ar tibetiešu tempļos gadsimtiem koptās mākslas tapšanu un vietu budistu kultūrā. No sešu līdz 22 gadu vecumam Soams Tanzins mācījies budistu klostera skolā. Astoņdesmitajos gados viņam bijušas vairākas vērienīgas izstādes Japānā. Uzlecošās saules zemē iznācis arī liels un krāšņs tanku katalogs (vēl gaidāms tā tulkojums angliski). Manali pilsētā Himačalpradešā māksliniekam pieder viesnīca, un tajā ir izstāžu zāle, kurā apskatāmi apmēram 40 viņa darbu. Vienu no tiem, kā arī vairākus savu skolnieku gleznojumus Sonams Tanzins bija atvedis līdzi – lai parādītu tikšanās reizēs Latvijā. Cenšoties mazināt tradīcijas izzušanu, viņš dzimtenē vada tanku glezniecības skolu ar desmit audzēkņiem. Skolas laiks, meistara vārdiem, ir “astoņi gadi smaga darba, koncentrēšanās, iejūtīguma un iztēles izkopšanas”. Pirmos četrus gadus skolēns vingrinās ar bambusa zīmuli uz koka, tikai pēc tam viņam uztic papīru, tad visbeidzot – audeklu, kā arī māca tēlu un krāsu simboliku.
