Neziņas mākoņi – kas notiks ar Ozolnieku amatierteātri pēc vadītāja Gunta Krūmiņa aiziešanas mūžībā – kopš pagājušās sezonas klīduši.
Neziņas mākoņi – kas notiks ar Ozolnieku amatierteātri pēc vadītāja Gunta Krūmiņa aiziešanas mūžībā – kopš pagājušās sezonas klīduši. Šajā nedēļas nogalē teātris divreiz piedāvā iespēju novērtēt Daces Vilnes pirmo režijas darbu šajā kolektīvā – Fransuāzas Sagānas “Spoku pili Zviedrijā”.
Lugas nosaukumā minētās pils saimnieks Hugo apprecējies otrreiz, bet viņa augstā kārta nepieļauj šķiršanos, tāpēc pirmā sieva sabiedrībai pasludināta par mirušu, kaut viņa klusi dzīvo turpat pilī. Tās iemītniekiem un viesiem tumšas sajūtas gan, iespējams, iedveš ne tik daudz pirmā tikšanās ar šo dāmu, kuras stāsts nevienam nav noslēpums, cik pārdomas par to, kas viņiem pašiem liek justies kā rēgiem, jo uz pils dzīves brīžam dramatiskā, brīžam klauniskā (lugas darbība notiek mūsdienās, bet, izdabājot Hugo māsas iegribām, pils iemītnieki ģērbjas Luija XVIII laika tērpos), brīžam saspringto notikumu fona, ko caurvij Sagānas darbiem raksturīgā aizplīvurotā, gaiši skumjā noskaņa, aiz klaunādes slēpta smeldze, norit lugas varoņu meklējumi pēc neskaidri nojaustās, it kā visuresošās, te atrastās, te zūdošās, bet vienmēr nepieciešamās iespējas mīlēt un tikt mīlētam, bez kuras… jā, varbūt var teikt arī – esam kā pilī iesprostoti spoki.
Režisore uzskata – kolektīvs sasniedzis tādu aktieriskas gatavības pakāpi, ka var ķerties pie šāda psiholoģiski smalka, niansēta, brīžiem eksaltēta un paradoksu pilna darba iestudēšanas.
Izrāde sola ne vien krāsainus tērpus, bet arī scenogrāfijā un muzikālajā noformējumā paustu versiju par to, kāda varētu būt “Zviedrija franču skatījumā un latviešu iestudējumā”.
Cik lielā mērā idejai atbilst tās īstenojums – visu iepriekš aprakstīto izdevies atklāt uz skatuves –, publika aicināta vērtēt šovakar pulksten 19 Ozolnieku tautas namā vai rīt rajona amatierteātru skatē Sesavas tautas namā pulksten 17.
