Par taksometra vadītāju strādāju jau trīs gadus, un šī darba nedēļa daudz neatšķīrās no citām. Taču tagad lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai pasažieri būtu piesprādzējušies ar drošības jostām.
Par taksometra vadītāju strādāju jau trīs gadus, un šī darba nedēļa daudz neatšķīrās no citām. Taču tagad lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai pasažieri būtu piesprādzējušies ar drošības jostām. Tiesa gan – tas atkarīgs no katra cilvēka kultūras līmeņa un rūpēm par savu drošību. Par to pārliecinājos jau pagājušās nedēļas nogalē. Ja pasažieris solīds, piesprādzējas bez aizrādīšanas, citi drošības jostu uzliek, jo zina – ja apturēs policija, par tās nelietošanu vajadzēs maksāt pašam, taču diemžēl ir arī tādi, kas uzskata – ja viņš maksā, var darīt, kā vēlas, un aicinājumu piesprādzēties ignorē. Taču autovadītājs ir atbildīgs par pasažieriem. Pašlaik braucu ar “busiņu”, un izkontrolēt aizmugurē sēdošos ir gandrīz neiespējami. Šo jautājumu pavisam nesen pārrunāju ar policistiem galvaspilsētā. Kad vaicāju – ko darīt, ja cilvēks atsakās lietot drošības jostu, likumsargs atbildēja, ka man ir tiesības viņu nevest. Taču tā ir taksometra šofera darba specifika – atstāt aiz durvīm pasažieri nozīmē atstāt aiz durvīm naudu…
Manā ikdienā punktu sistēma gan neko daudz nav mainījusi – tiesības ieguvu 1974. gadā un pēc diviem gadiem tiku pie pirmās automašīnas, kurā bija drošības jostas. Kopš tā laika piesprādzēties šķiet tikpat pašsaprotami, cik, piemēram, ielikt aizdedzē atslēgu. Arī bērnu krēsliņš personīgajā automašīnā man ir, jo bieži braucam kopā ar jaunāko mazdēlu, taču taksometrā speciālā sēdeklīša nav. Manuprāt, atbildība jāuzņemas uzņēmumam un tas jāiekļauj mašīnas komplektācijā. Nav noslēpums, ka pašlaik daudzi taksometra vadītāji, pārvadājot bērnus, pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Arī man pagājušajā nedēļā vajadzēja strauji bremzēt, kad priekšā izbrauca smagā automašīna. Pasažieris bērns, kas neatradās speciālajā sēdeklītī, nokrita uz grīdas, taču, par laimi, necieta.
Ar kolēģiem vairākkārt esam runājuši arī par savu drošību, jo zināms, ka pēdējā laikā notikuši vairāki uzbrukumu taksometra vadītājiem. Piemēram, trešdien sodu piesprieda diviem vīriešiem, kas pirms pāris mēnešiem šoferim iesita ar akmeni, savukārt pirms dažām dienām kādam citam aizmugurē sēdošais ar drošības jostu “uzlika šlipsi”. Par laimi, vadītājam, atsprādzējoties un izlecot no mašīnas, izdevās izglābties. Katrs šāds negadījums, protams, liek aizdomāties arī par savu drošību, tādēļ apsveram iespēju lūgt atļauju taksometra vadītājiem nelietot drošības jostu, vismaz braucot diennakts tumšajā laikā.
Taču šonedēļ bija arī viens jauks atgadījums. Proti, naktī man piezvanīja kāda meitene un lūdza viņu uz Jelgavu atvest no Zebrus ezera. Zināju, ka tā ir skaista vieta, taču patālu. Sākumā šaubījos, vai mērot lielo ceļa gabalu, taču meitene ļoti lūdzās, apgalvojot, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums. Tad nolēmu – ko gan varu zaudēt! Vien degvielu, ko nobraukšu, un devos ceļā. Izrādās – vainīga mīlestība, jaunieti pie naktskluba Jelgavā gaidīja draugs. Kad jau bijām Tušķos, puisis paziņoja, ka gaidīs vēl tikai piecas minūtes, tāpēc darīju visu iespējamo, lai meitene paspētu laikā. Ar mazu nokavēšanos, iespējams, izglābu mīlestību.
Šajā nedēļas nogalē, kamēr vēl var izbaudīt skaisto rudeni, kopā ar sievu Emeritu un mazdēliem dosimies izbraucienā, pie reizes apciemojot radus un sakopjot tuvinieku kapiņus. Savukārt citiem novēlu iemācīties dzīvot skaisti. Nevajag nokārt degunu un sūkstīties par nebūšanām, tad viss būs labi!
