Pēdējā gada laikā Jelgava tikusi pie dažām sakārtotām ielām, tai nedaudz piepucēts ārējais tēls, piesaistot pilsētai ārvalstu investīcijas, taču iedzīvotājiem nepaliek nepamanītas Sūnu ciema iezīmes.
Pēdējā gada laikā Jelgava tikusi pie dažām sakārtotām ielām, tai nedaudz piepucēts ārējais tēls, piesaistot pilsētai ārvalstu investīcijas, taču iedzīvotājiem nepaliek nepamanītas Sūnu ciema iezīmes.
Pagalmos atkritumi milzu kaudzēs, vairākas plašas teritorijas ne tikai aizaugušas brikšņiem, bet kļuvušas par sava veida izgāztuvēm, turklāt mašīnas, iebraucot māju pagalmos, aizvien biežāk šaušalīgās bedrēs atvadās no dažas labas detaļas.
Briesmīgākais ir tas, ka deķis it kā tiek raustīts no vienas puses uz otru – iedzīvotāji par savu apkārtni nerūpējas, jo būtībā tas ir apsaimniekotāju uzdevums, savukārt tie, apelējot pie ierobežotajiem resursiem, īpašus sakopšanas darbus veic labi ja pāris reižu gadā. Nemaz nerunājot par bedrēm pagalmu asfaltā, to “kārīgie žokļi” tā vien gaida kārtējo upuri.
Lai paskatītos, kas slēpjas aiz pašvaldības spoži pulētās fasādes, nemaz nav tālu jāmeklē. Tepat centrā – pie Sudrabu Edžus un Mātera ielas krustojuma – namu veidotais plašais iekšpagalms ir “labs” pierādījums “saimnieciskumam”. Situācija vienkārša – tur kādreiz darbojās cītīga sētniece, kas ne tikai sakopa izmētātos atkritumus, bet arī pļāva zāli un rūpējās, lai regulāri tiktu izvesti lielgabarīta atkritumi. Kas apsaimniekotājam nav paticis, to tagad neviens vairs nepateiks, bet pienāca brīdis, kad šai sievietei nācās meklēt citu darbu. To viņa ļoti ātri arī atrada, jo kuram gan nav vajadzīgi kārtīgi un čakli cilvēki.
Kas notika pēc tam, tik vienkārši nav izstāstāms, bet jāredz paša acīm. Viss pagalms piemētāts papīriem, ko tur atstājuši nejauši caurgājēji vai tuvējās mācību iestādes skolēni, kas šo vietu pārvērtuši par savdabīgu smēķētavu. Un, jo tuvāk atkritumu urnām, jo mēslu kaudzes kļūst blīvākas. Ne tikai papīri, arī stikli, apģērba gabali, veca santehnika un vēl daudz dažādu lietu itin viegli var sabojāt omu, rīta agrumā iznākot no mājas. Pat vecas mēbeles atradušas vietu šajā klusajā ainavā. Visvairāk uztrauc, ka vietā, kur bērni spēlē bumbu, zemē redzamas izlietotas šļirces un asins konteinerīši. Medicīnisko atkritumu iznīcināšanai gan paredzēta īpaša kārtība. Var jau būt, ka apsaimniekotājam šķiet – viss kārtībā, taču, visdrīzāk, šie cilvēki nelabprāt atstāj siltos kabinetus un mīkstos krēslus, lai paskatītos, kā dzīvo tie, kas viņus pilnvarojuši rūpēties par māju un tai piegulošo apkārtni.
Ja šāds ir pilsētas centrs, ko var gribēt nomalēs. Cilvēki savā nekaunībā būvgružus un citus atkritumus izgāž, kur pagadās, un arī zemes īpašnieki nelabprāt piepūlas, to savācot. Kaut vai Kārklu ielas apkaime aiz lielveikala “Elvi”. Tur plaša pļava aizaugusi krūmiem un kļuvusi par labu vietu, kur daudziem atbrīvoties no liekā. Izrādās, šie lauki pieder pašvaldībai, un nākamgad tur plānots ieviest kārtību, bet tagad tie varētu itin labi kļūt par labu vietu, ko parādīt ciemiņiem kā Jelgavas “saimnieciskuma” (ar ko vienmēr lepojamies) paraugu.
Ja par apsaimniekotājiem pašvaldības dārziņā mēģināsim mest vēl vienu akmeni, tas ar lingu tiks sviests atpakaļ, jo, redz, apsaimniekotāji ir privātas struktūras, kas pašas visu nosaka (viena gan ir pašvaldības kapitālsabiedrība). Kārtīgs saimnieks tomēr skatās tālāk par savu durvju priekšu un atrod veidu, kā piespiest strādāt sliņķus, bet vienaldzīgais tikai noplāta rokas.
Bet tagad jau laikam nav ko saspringt – drīz uznāks sniegs un to visu apsegs. Pavasarī, plokot kupenām, nesagaidīsim smaidīgus sniegpulkstenīšus, bet gan mēslu kaudzes. Lai tie tiktu aizvākti, atliek cerēt vienīgi uz Laimes lāci.
