Moderno tehnoloģiju invāzija sabiedrības ikdienā notikusi pavisam klusi un nemanāmi.
Moderno tehnoloģiju invāzija sabiedrības ikdienā notikusi pavisam klusi un nemanāmi. Vēl pirms pārdesmit gadiem par augstāko tehnoloģiju sasniegumu varēja uzskatīt koka skaitīkļu pēcteci elektroniskā kabatas skaitļotāja izskatā, taču nu jau datora klaviatūru un peles bīdīšanu pārvalda lielākā daļa skolasbērnu, turklāt pilnīgi pašsaprotamas kļuvušas tādas lietas kā elektroniskās vēstules, mobilie sakari, internets un finanšu operācijas virtuālajā vidē, ko arī apguvusi liela daļa dažādu paaudžu līdzcilvēku.
Gluži kā ilgi un grūti iznēsāts un ķeizargriezienā dzimis bērns Latvijā pēc vairāku garu gadu gaidīšanas šā mēneša sākumā tika prezentēts elektroniskais jeb vienkārši eparaksts. Ideja jau no pirmsākumiem bijusi apsveicama – līdz ar elektroniskās identificēšanas ieviešanu atbrīvot līdzcilvēkus no stundām ilgas gaidīšanas garumgarās rindās gaiteņos pie birokrātu durvīm un laika tērēšanas papīru blāķu aizpildīšanai ierēdņu kabinetos, tā vietā piedāvājot visas nepieciešamās formalitātes ar juridisku spēku nokārtot jebkurā laikā elektroniskajā vidē. Tomēr jauno un ērto sevis identificēšanas medus mucu tās piedāvātājs Latvijas Pasts jau pirmajā piegājienā pamanījies piesmērēt ar pāris darvas karotēm.
Kā liecina “Ziņu” rīcībā esošā informācija par kāda Latvijas pilsoņa centieniem tikt pie eparaksta, ceļš līdz magnētiskajai viedkartei izrādījies krietni garāks, nekā iepriekš solīts. Lai gan pieteikums iesniegts jau pirmajā eparaksta ieviešanas dienā, samaksāti 24 lati un saņemts solījums divās nedēļās (šāds termiņš tika minēts arī eparaksta prezentācijā) nosūtīt paziņojumu par kartes izgatavošanu, lieku reizi nācies pārliecināties, ka solīts nekrīt ne makā, ne pastkastē. Arī pēc divām nedēļām aizsūtītā vēstule uz vienīgo internetā atrodamo sertifikācijas pakalpojumu daļas elektroniskā pasta adresi skaidrību nespēja ieviest, – atbildes nebija. Pirms celt klausuli un zvanīt uzticamajam sertifikācijas pakalpojumu sniedzējam, kā eparakstam veltītajā interneta mājas lapā www.eme.lv tiek dēvēts Latvijas Pasts, iznācis sastapties ar cita bēdubrāļa pieredzi, pēc līdzīgiem “gaidīšanas svētkiem” veicot virkni telefona zvanu uz internetā norādītajiem tālruņu numuriem. Sākumā neviens nav cēlis klausuli, bet nākamajā dienā jau elektroniska ierīce “apgaismojusi” neatlaidīgo zvanītāju, ka numurs mainīts.
Pēc vairākām dienām pēkšņi pienākusi elektroniskā vēstule no atbildīgās struktūras, kurā līdz ar atvainošanos pausts neveikls aizbildinājums, ka saņemts “negaidīti daudz” iesniegumu eparaksta viedkartes izgatavošanai (kas gan ir krasā pretrunā ar tajā laikā Latvijas Pasta vadības sacīto, ka pirmajās nedēļās iedzīvotāju atsaucība
eparakstam dažādu iemeslu dēļ bijusi minimāla), tādēļ būšot jāpagaida par trim nedēļām ilgāk. Kā mierinājums piedāvāta laika zīmoga bezmaksas izmantošana nepilnu trīs mēnešu garumā.
Pat neminot ar moderno jauninājumu saistīto elektronisko datu bāzu nepilnības, jāsecina, ka atkal viens visādā citādā ziņā nepieciešams projekts īstenots tikai daļēji. Ko gan “uzticamais sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs” iesāktu, ja pirmajās nedēļās eparakstam tiešām būtu pieteikusies, piemēram, ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju? Vai tā būtu unikāla iespēja draudzīgi vienoties elektroniskajos gaidīšanas svētkos? Redzams, ka saukt “hop”, pirms pārlēkts pāri grāvim, vismaz šajā gadījumā nav bijis īpaši prātīgi komplektā ar elektroniskajām ērtībām piedāvāt ekskluzīvu iespēju pēc virtuālā autogrāfa pastāvēt tikpat virtuālā rindā. Ne kā padomju impērijas laikos pēc pusstopa vai lētajām sardelēm, bet gan pēc modernas, laikmetīgas un nepieciešamas “ekstras”.
