Ražot cukuru tur, kur ir jēga to darīt, un stiprināt konkurētspējīgos ražotājus nākotnes cīņai ar brazīliešiem. Tā varētu raksturot ES cukura reformas būtību.
Ražot cukuru tur, kur ir jēga to darīt, un stiprināt konkurētspējīgos ražotājus nākotnes cīņai ar brazīliešiem. Tā varētu raksturot ES cukura reformas būtību.
Lauksaimniecības komisāre Marianna Fišere-Bēla pagājušajā gadā, prezentējot cukura reformas projektu Eiropas Parlamentā (EP), vairākas reizes it kā atvainodamās uzsvēra – zinu, ka sagaidāmas emocionālas debates, redzu jūsu satrauktos skatienus un apzinos, ka dažus reģionus reforma skars īpaši sāpīgi. Taču viņa ik reizi piebilda – mums nav izvēles, cukura nozarei jāreformējas. Vai nu to darām tagad, kad varam atļauties, vai arī nozare neizbēgami mirs lēnā un sāpīgā nāvē.
Tikmēr šķiet, ka pietrūcis, vismaz Latvijas gadījumā, bezkaislīgu matemātisku aprēķinu par to, kurš no piedāvātajiem neizbēgamās restrukturizācijas variantiem ir visizdevīgākais un perspektīvākais. “Mums ir viedoklis un nojausma, bet pētījumu nav,” atzīst Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Helma Jirgena. Kāpēc? “Kurš var visu izpētīt…”
Trīs ķīļi
Gandrīz 40 gadu cukura ražošana bija visvairāk regulētā un aizsargātā nozare. “ES cukura tirgus ir pilnībā mākslīgs – kā Disnejlenda,” savulaik intervijā “Reuters” izteicās Brazīlijas Sanpaulu Lauksaimniecības savienības ģenerālsekretārs Fernando Moreira Ribeiro. Kvotu sistēma, garantētā minimālā cena un importa ierobežojumi nodrošināja stabilu komfortu biešu audzētājiem un pārstrādātājiem. Šo iemeslu dēļ Eiropas cukura cena trīsreiz pārsniedza pasaules cenas.
Taču 2004. gadā kļuva skaidrs, ka mūrī iesisti trīs ķīļi, kas tomēr liks tam sabrukt. Pirmkārt, Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) pieņēma lēmumu par labu Brazīlijai un vairākām Āzijas cukura ražotājām valstīm, kuras vērsās pret ES, uzskatot, ka tās subsidētais eksporta cukurs kropļo cukura tirgu. PTO lēmums nozīmē, ka ES jāsamazina cukura eksports par pieciem miljoniem tonnu. Otrkārt, tuvojās līdzšinējās kvotu sistēmas beigu datums – 2006. gada 1. jūlijs. Ja neieviestu jaunu sistēmu, tirgus būtu pilnībā brīvs, taču pēc vairāku gadu desmitu protekcionisma, Eiropa, šķiet, nejutās tam gatava. Treškārt, ES bija apņēmusies 2009. gadā atvērt tirgu pasaules trūcīgākajām valstīm, ļaujot tām pārdot cukuru Eiropas tirgū bez importa nodevām un kvotām.
“Neļāva nopelnīt”
Reformas projekts paredzēja cukura cenas samazinājumu par 39 procentiem (galīgajā variantā tie ir 36 procenti), dāsnas kompensācijas cukurbiešu audzētājiem un vairākus restrukturizācijas variantus uzņēmumiem, kuri nolemtu no spēles izstāties. “Reforma tika veidota tā, lai cukura ražotāji varētu atstāt nozari ar godu, labi sagatavoti un finansiāli atbalstīti,” skaidro Eiropas lauksaimniecības komisāres biroja vadītāja vietnieks Klauss Dīters Borhārts.
Reformas pretinieku pulkā bija 11 ES valstu un arī bijušās Eiropas kolonijas jeb ACP grupas (Āfrikas, Karību un Klusā okeāna) valstis, kuras, tāpat kā Eiropas cukura ražotāji, pateicoties kvotu sistēmai, gadiem ilgi guvušas stabilus ienākumus. K.D.Borhārts norāda, ka atbalstītāju un pretinieku frontes nebija saistītas ar dalībvalsts stāžu ES. “Diskusija bija starp tām dalībvalstīm, kurās cukura nozare ir pietiekami spēcīga, lai turpinātu darbību, un tām, kurās ir mazāk konkurētspējīga.” Pirmajā grupā citu vidū bija cukura ražošanas milži – Francija, Vācija un Lielbritānija, bet otrajā – valstis ar sadrumstalotu vai nelielu cukura nozari, piemēram, Īrija, Somija, Slovēnija un arī Latvija.
Eiropas lielajā “cukurtraukā” Latvija ir kā cukurgrauds – Latvijai ir viena no mazākajām kvotām, un arī efektivitātes ziņā valsts ir tuvu saraksta beigu galam. “Mēs iegūstam 5,2 tonnas cukura no viena hektāra, bet citur Eiropā šis skaitlis ir ap deviņām tonnām,” saka H.Jirgena. Tomēr Latvija stingri nostājās pret komisāres M.Fišeres-Bēlas piedāvāto reformas variantu. “Mūsu priekšlikums bija samazināt eksporta kvotas. Liekais cukura krājums tādējādi tiktu likvidēts un problēma atrisināta,” skaidro H.Jirgena. Taču reformas mērķis ir radīt konkurētspējīgu cukura nozari Eiropā, kas, pēc K.D.Borhārta vārdiem, “spēj konkurēt ar brazīliešiem”. Mehāniskai kvotu samazināšanai būtu tieši pretējs efekts. “Protams, mēs varējām samazināt kvotas un dot nozarei piecus gadus, lai pielāgojas. Bet pēc pieciem gadiem būtu viens bankrots pēc otra un nekādas sociālās aizsardzības,” saka K.D.Borhārts.
Bet H.Jirgena ilgtermiņa ieguvumus no reformas nesaskata. “Kādi tur var būt ieguvumi? Mūs vienkārši “nomirdina”.” Viņasprāt, labāks variants būtu bijis ļaut cukura ražotājiem “lēni peldēt”, jo tad “izdzīvotu stiprākais”. Iespējams, Latvijas iebildumu patiesais iemesls atklājas H.Jirgenas replikā: “Cukura nozare bija zelta ādere. Mēs iestājāmies ES, un uzreiz [nāca] reforma. Mums neļāva nopelnīt.”
Slēgt vai mainīties
Valstīm, kurās ražo cukuru, reforma piedāvā trīs iespējas. “Ja ir tikai dažas rūpnīcas un tās nevar būt konkurētspējīgas, ir iespēja tās slēgt un atteikties no cukura kvotas pilnībā,” skaidro K.D.Borhārts. Tādā gadījumā tiek piešķirts atbalsts fabrikas slēgšanai, piedāvāts sociālais plāns un palīdzība pārkvalificēt darbiniekus, kā arī atbalsts sākt jaunu uzņēmējdarbību un sakārtot vidi. “Taču, ja tiek secināts, ka ir saprātīgi koncentrēt ražošanu vienā vietā, slēgto fabriku kvotas var atdot palicējam.” Eiropas amatvīrs norāda, ka šis variants piemērots valstīm, kurās darbojas vairāki cukura ražotāji, piemēram, Polijai. Trešā iespēja ir pārprofilēt ražošanu un cukura vietā ražot, piemēram, bioetanolu (nefosilo degvielu), kuram kā viena no izejvielām tiek izmantotas cukurbietes. “Investīcijas bioetanola ražošanā ir relatīvi zemas, un tās var segt no restrukturizācijas palīdzības, kas gan nebūs 100, bet tikai 75 procenti, jo fabrika turpinās izmantot daļu veco iekārtu.”
Reformas autori uzsver, ka finansiālās piespiešanas mehānisms izveidots un skarbie termiņi (ražotājiem lēmums jāpieņem līdz janvāra beigām) izvirzīti, lai piešķirtu reformai “paātrinājumu”. Ilgām pārdomām Eiropas cukurniekiem vienkārši nav laika, jo viņiem “pakausī elpo” brazīlieši.
Pāreja uz bioetanola ražošanu šķiet loģiskākā izvēle tiem, kas sapratuši, ka cukura industrijā palikt nevarēs. Zīmīgi, ka pat Eiropas lielie cukura ražotāji – “Tereos”, “Suedzucker”, “Cristal Union”, “Tate
