Runājot par Vāciju, nesen starptautiskajā Eiropas darba devēju organizāciju UNICE konferencē izskanēja, ka daļā šīs valsts uzņēmumu, piemēram, mašīnbūvē, darba nedēļa ir 28,8 stundas.
Runājot par Vāciju, nesen starptautiskajā Eiropas darba devēju organizāciju UNICE konferencē izskanēja, ka daļā šīs valsts uzņēmumu, piemēram, mašīnbūvē, darba nedēļa ir 28,8 stundas. Arī tas viņiem liekoties par daudz. Ar šādu darba intensitāti nav iespējams saražot lētu produkciju. Tālab loģiska ir uzņēmēju vēlme pārcelt ražošanu uz valstīm, kur ir lētāks darbaspēks. Latvijā darba nedēļa ilgst 40 stundu, faktiski cilvēki bieži vien strādā vairāk. Taču šejienes darbaspēks ne vienmēr ir gatavs strādāt par darba devēju, tostarp ārvalstu investoru, piedāvāto atalgojumu. Jā, cilvēki novērtē to, ka ārvalstu darba devēji sociālos maksājumus veic no visa nopelnītā, tomēr tā apmērs strādājošos ne vienmēr apmierina. Sākas migrācija starp uzņēmumiem, daļa aktīvāko izvēlas saņemt vairākas reizes lielākas sociālās garantijas ārzemēs. Piemēram, metinātājiem Skandināvijā maksā trīs līdz piecas reizes vairāk nekā Jelgavā. Līdz ar to ne vienam vien uzņēmumam darbinieku trūkuma dēļ vērojamas attīstības problēmas.
“Ziņas” jautāja, vai potenciālie investori tomēr ar laiku vairāk nepavērsīsies pret mūsu strādājošajiem. Protams, vecās Eiropas algas pie mums neviens nenodrošinās. Un tomēr.
Brandenburgas Tautsaimniecības kameras padomnieks Heinrihs Hellers un citi uzņēmēji “Ziņām” pauda, ka īsais darba laiks Vācijas uzņēmumos ir izņēmums. Ir tādi, kur strādā 30, un tādi, kur 40 stundu. Īsais darba laiks bijis, piemēram, “Vokswagen” rūpnīcās. Pašlaik tas pagarināts līdz 35 stundām nedēļā.
Par atalgojumu Vācijas pārstāvji norādīja, ka tā nav pozīcija, uz kuru tiek taupīts, algu skrupulozi rēķina, lai būtu līmenī ar ražošanas izmaksām. Ikviens investors, pirms ienāk kādā tirgū, izpēta situāciju un maksā atbilstoši teritorijai.
