Vēl pirms studiju sākuma jelgavniece Dace Šķirus zināja, ka savu darbu saistīs ar augu pētniecību.
Vēl pirms studiju sākuma jelgavniece Dace Šķirus zināja, ka savu darbu saistīs ar augu pētniecību. Vidusskolā viņa padziļināti apguva bioloģiju un ķīmiju, to gribēja arī studēt, bet ceļš no Saldus rajona atveda uz Jelgavu, kur LLU Lauksaimniecības fakultātē viņa izvēlējās dārzkopības specialitāti. Dace ar gandarījumu un lepnumu atzīst – karjeras veidošanai izvēlējusies īsto jomu.
Patlaban papildus darbam Valsts augu aizsardzības dienestā viņa turpina studēt maģistrantūrā. Daces ikdiena aizrit Augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles departamentā, kur viņa laboratorijā pārbauda kultūraugu sēklu veselīgumu, izsniedz atļaujas bioloģiskajiem zemniekiem un strādā arī augu aizsardzības likumdošanas jomā. Lai gan darbs ir Rīgā, jaunā speciāliste pārliecināta, ka tur dzīvot negribētu. Jelgava esot tuvāk laukiem.
No kuras Latvijas vietas tu esi?
Esmu dzimusi un augusi Kurzemes pusē, precīzāk, Saldus rajona Zirņu pagastā. Jau bērnībā ikdiena pārsvarā aizritēja vecvecāku laukos, pēc tam arī vecāku saimniecībā. Esmu izaugusi ar lopiņiem un zemes darbiem. Atnākot uz Jelgavu, šķita dīvaini, ka nevaru būt līdzās, kad saimniecībā notiek kaut kas jauns. Tagad jau esmu pieradusi, bet tāpat interesē, kas tur norisinās.
Vai jau bērnībā izjuti aicinājumu savu karjeru veidot lauksaimniecībā? Kādas bija tavas aizraušanās pirms studijām?
Vidusskolā pabeidzu bioloģijas ķīmijas klasi. Brīvā laika praktiski nebija, tikai skola un mājas, saimniecībā vienmēr ir ko darīt. Vienīgais, kam mēģināju atrast laiku, bija basketbola treniņi.
Kā izlēmi studēt Lauksaimniecības fakultātē?
Hmm… Sākumā gribēju iestāties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bet mazliet pietrūka. Tā nu devos Jelgavas virzienā. Biju jau izlēmusi Lauksaimniecības fakultātē studēt dārzkopību. Šo specialitāti izvēlējos, jo vecākiem pieder zemnieku saimniecība.
Vai vecāku zemnieku saimniecība bija iemesls studijām tādēļ, ka saprati – lauksaimniecība ir perspektīva nozare? Vai tev bija mērķis atgriezties un tur strādāt?
Kad stājos augstskolā, biju iecerējusi atgriezties, bet četri gadi ir ilgs laiks. Viss mainās, un arī mērķi rodas citi.
Kas bija interesantākais studiju laikā?
Studentu dzīve, kopmītnes, jauni draugi. Kādā rītā pusaizmigusi atvēru istabiņas durvis, bet gaiteni neredzēju! Mīļie kursabiedri naktī cītīgi aizlīmējuši durvis ar avīzēm. Šis prieks tika vēl vienai kursabiedrenei. Jautrākais bija, kad viņi stāstīja, cik rūpīgi un klusi mēģinājuši to izdarīt! (Smaida – red.)
Kurš studiju priekšmets tev šķita saistošākais?
Noteikts nebija. Drīzāk vairāki, kas saistīti ar augu augšanu un dažādiem fizioloģiskajiem procesiem tajos. Augu un to slimību pētīšana man laikam kaut kur sirsniņā sēž…
Kuri fakultātes mācībspēki šķita atsaucīgākie un savā jomā zinošākie?
No katra pasniedzēja var kaut ko iemācīties, viss atkarīgs no studenta. Kā viņi, arī pasniedzēji ir dažādi. Studiju laikos varbūt bija tādi, kas likās ļoti stingri, bet pēc tam sapratu, ka tas bija jāzina, un viss. Atmiņā mēģinu paturēt tikai labās lietas.
Tu biji liela ārpusstudiju aktīviste. Ko tas devis?
Studiju laikos paspēju daudz – sākumā dziedāju LLU korī, piedalījāmies dziesmu svētkos, apmeklēju arī basketbola treniņus. No kora aizgāju, jo mēģinājuma laiki sakrita ar basketbola treniņiem. Sports tomēr tuvāks. Visus četrus gadus biju arī grupas vecākā, darbojos Lauksaimniecības fakultātes studentu pašpārvaldē. Tagad domāju – kā to visu paspēju?! Bet laikam jau ir tā – jo vairāk dari, jo vairāk izdari.
Piedaloties dažādās aktivitātēs, noturu sevi līdzsvarā, nav laika domāt, kā būtu, ja būtu. Varētu teikt, esmu kļuvusi sabiedriskāka, nekā atnākot uz LLU. Iegūti jauni paziņas.
Vai studijās iegūtais tev šķiet noderīgs pašreizējā darbā?
Tā kā mana darbavieta ir Valsts augu aizsardzības dienests, lieti noder zināšanas, ko apguvām pie pasniedzējām profesorēm Ināras Turkas, Birutas Bankinas un Inas Alsiņas. Ļoti daudz gan jāmācās no jauna, jo likumdošanas būtību universitātē neiemāca, kaut arī tā ir saistīta ar lauksaimniecību. Domāju, ka studijās būtu jāpiedāvā apgūt vismaz pamati, kā tiek veidota likumdošana, ES dokumenti.
Turpinu studēt maģistrantūrā 2. kursā. Patlaban esmu akadēmiskajā atvaļinājumā, jo maģistra darbam bija nepieciešams vairāk datu. Domāju pavasarī ķerties pie studijām ar jaunu sparu.
Tu esi strādājusi ārzemēs. Kas tur ir citāds nekā Latvijā?
Tāpat kā daudzi studenti, arī es devos uz ārzemēm, lai mazliet nopelnītu. Tagad šķiet, tas bija tik sen! 2002. gada vasaru nostrādāju Somijā, lasīju gurķus. Bijām pieci jaunieši no Latvijas. Dzīvojām saimniecībā, kur jau daudzus gadus pirms mums brauca studenti no mūsu valsts. Nākamajā gadā biju Anglijā, lasīju zemenes. Milzīga ferma, simtiem strādnieku, darbs no agra rīta līdz vakaram, dzīvošana vagoniņos. Pavisam pretēji Somijai. Arī tur iepazinos ar daudziem studentiem no LLU.
Atgriezusies sapratu – vislabāk tomēr ir mājās. Nesaku, ka braukt uz ārzemēm ir slikti. Tas ir jādara reizi divas, bet jāapzinās, ka nevar turpināties bezgalīgi. Pašlaik esmu apmierināta ar savu darbu, man blakus ir mīļi cilvēki. Tieši tā pietrūkst citās valstīs.
Ak jā, tikko pēc atbraukšanas no vairāku mēnešu darba citur grūti pierast, ka Latvijā reti kurš atvainosies par to, ka uzskrējis tev virsū, vai palaidīs pa durvīm pirmo, vai vienkārši pasmaidīs, ja gādās neveikla situācija. Varbūt ar laiku kaut kas mainīsies?
Ko, tavuprāt, Latvijai devusi iestāšanās ES?
To, kas mainījies Latvijā un mūsu valsts lauksaimniecībā, redzu pēc saviem vecākiem. Ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Ir iespēja apgūt ES fondus, saņemt naudu gan saimniecības pārstrukturizēšanai, gan labākas tehnikas iegādei, gan jaunu saimniecības ēku būvei. Tomēr mazajām saimniecībām prasības ir tādas pašas kā lielajām. Cik zinu, mazajiem ražotājiem problēmas sagādā piena realizēšana, jo ne jau visiem, turot trīs govis, izdevīgi iegādāties dzesēšanas iekārtas, kā tas ir saimniecībai ar desmit un vairāk govīm. Šādu piemēru ir daudz.
Vai ir vēlme atgriezties dzimtajā pusē un darboties tur?
Pagaidām par to neesmu domājusi. Man ir divas māsas, viena šogad Lauksaimniecības fakultāti absolvēja uzņēmējdarbības specialitātē un dzīvo netālu no vecākiem. Tā ka, visticamāk, tieši viņa turpinās saimniecības attīstību. Jaunākā vēl mācās vidusskolā, tāpēc viss vēl priekšā.
Kā tu raksturotu tipisku Latvijas lauksaimnieku?
Viņi ir dažādi, gan tādi, kas darbojas kā uzņēmēji, gan tādi, kas strādā savā saimniecībā, jo to darījuši visu mūžu, tā teikt, sirdij. Iestāšanās ES krasi maina “mazo” zemnieku dzīves un saimniekošanas veidu. Kāda būs Latvijas lauksaimniecība nākotnē, rādīs zemnieku spēja apgūt ES struktūrfondus, izpildīt stingrās prasības. Un tas jau ir neparedzami.
Vai laukos valda optimisms un ticība nākotnei?
To ietekmē paši cilvēki. Daudziem zemniekiem raizes sagādā tas, ka viņu darbs nav paredzams un cenas nosaka nevis ražotāji, bet gan tirgotāji, kas šajā jomā visvairāk arī nopelna. Lauksaimniecība arī Latvijā kļuvusi par biznesu.
Paldies par sarunu!
***
Viedokļi par Daci Šķirus
Velta Evelone, Valsts augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles departamenta direktore:
Dace ir ļoti atklāta, ar viņu viegli komunicēt. Ātri uztver informāciju un spēj apgūt daudz jauna. Ārzemju prakses studiju laikā viņai sniegušas gan praktiskas, gan angļu valodas zināšanas, tāpēc Daci varam droši laist uz starptautiskiem semināriem. Runājot par Lauksaimniecības universitātē iegūtajām prasmēm, tomēr jāatzīst, ka Lauksaimniecības fakultātē speciālistus sagatavo ļoti virspusēji. Pietrūkst specifisku zināšanu noteiktās jomās. Vairāk būtu jāmāca likumdošana, it sevišķi pamati par ES direktīvām. Fakultāte gatavo labus profesionāļus, bet vajadzētu arī ierēdniecības pamatus.
*
Ina Alsiņa, LLU Lauksaimniecības fakultātes Augsnes un augu zinātņu institūta asociētā profesore:
Dacei biju bakalaura darba vadītāja. Viņa pētīja vērtīgā selēna akumulāciju jeb uzkrāšanos dažādos kultūraugos uz lauka un segtās platībās. Ārkārtīgi mērķtiecīga, izdarīga un patstāvīga studente, turklāt intensīvu mācību laikā piedalījās arī ārpusstudiju aktivitātēs – sportoja, darbojās studentu pašpārvaldē, organizējot vairākus pasākumus.
*
Biruta Bankina, LLU Lauksaimniecības fakultātes Augsnes un augu zinātņu institūta asociētā profesore, Daces Šķirus maģistra darba vadītāja:
Daces maģistra darba tēma “Labību bioloģiskās sēklas veselīguma izvērtēšana” ir ļoti aktuāla, jo bioloģiskajā lauksaimniecībā arī sēklas materiālam jābūt iegūtam pēc dabai draudzīgām metodēm. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo labību laukos, kur sēklas materiāls nav kodināts, pamazām uzkrājas ļoti nozīmīgi slimību ierosinātāji. Pašlaik pat izmēģinājumos nav pieejamas pietiekami efektīvas bioloģiskās kodnes. Tādēļ vienīgā iespēja iegūt labu sēklas materiālu ir graudu veselīguma pārbaude pirms sējas. Valsts augu aizsardzības dienests sācis starptautiski pieņemto sēklas analīžu metožu aprobāciju un adaptāciju (pielāgošanu) Latvijas apstākļiem. Tas ir viens no Daces darba uzdevumiem. Otrs būtisks moments ir pašreizējās situācijas konstatēšana Latvijā, Dace analizējusi sēklas materiāla paraugus, kas iesūti no visiem valsts reģioniem. Darbs nav pabeigts, rezultāti vēl nav apkopoti, taču jau tagad skaidrs, ka daudzos gadījumos sēklas materiāls ir slikts, jo konstatētas nozīmīgas slimības. Tas ir liels risks gan no bioloģiskās puses (veicina tādu bīstamu slimību kā kviešu cietās melnplaukas un citu izplatību Latvijā), gan ekonomiskās – iegūtā raža var nebūt realizējama.
Dace ikdienas darbu veic ar lielu interesi, spēj un grib uzņemties pienākumus. Savienot darbu ar studijām maģistrantūrā nav viegli, tomēr pagaidām tas izdodas. Ar Daci ir patīkami strādāt, jo viņa ir aktīva, draudzīga un interesējas par to, ko dara.
