Lai uzzinātu, kā darbi rit kādā zemnieku sētā Elejas pagastā, vienojoties ar saimnieku Andreju Veismani, pagājušās nedēļas nogalē dodamies uz fermu «Ērgļi».
Lai uzzinātu, kā darbi rit kādā zemnieku sētā Elejas pagastā, vienojoties ar saimnieku Andreju Veismani, pagājušās nedēļas nogalē dodamies uz fermu “Ērgļi”. Taču trīs tur sastaptās kundzes ir pārsteigtas – izrādās, par mūsu sarunu viņas nav informētas un tā īsti runāt ar presi nevēlas. “Kam mums publicitāte!” domīgi novelk viena. “Turklāt nemaz nav ko stāstīt – esam mazi cilvēciņi, kas knapi velk savu dzīvību!” piebilst otra. Taču vārds pa vārdam, un saruna tomēr sāk raisīties…
Anita Veismane, Virma Pablaka un Iveta Cīrule ir māsas. Tikko apdarījušas ierastos darbus fermā, viņas satiekas atpūtas telpā pie kafijas krūzes, lai nesteidzīgi pārrunātu svarīgākos notikumus, saplānotu tuvākajā laikā darāmo un, kā pašas smej, pakašķētos, jo strīdos dzimst patiesība. “Dažreiz šķiet, ka pārāk daudz laika pavadām kopā, taču, ja katru aizsūtītu uz savu pusi, mums pietrūktu citai cita,” saka Iveta, un māsas pastāsta, kā “Ērgļi” kļuvuši par vietu, kur krustojas viņu ceļi un dzīves.
Kooperatīvs bez nosaukuma
Ferma “Ērgļi” Elejas pagastā uzcelta 1965. gadā. Tur strādājuši māsu vecāki, vēlāk arī pašas. “Bērnībā uz fermu nācām līdzi mammītei. Tie bija kā svētki – daudz lopu, cilvēku, visādu iekārtu… Vēlāk arī pašas te sākām strādāt un darām to vēl šodien,” Virma atceras, ka “Ērgļi” bija teju modernākā ferma sovhozā “Eleja”, savukārt pašlaik ir vienīgā, kas pagastā palikusi. “Mūsu mūžu droši vien izturēs…” viņa piebilst. Kundzes neslēpj – strādāt fermā nebūt nav bijis viņu sapnis. Tā vienkārši sanācis – kad viss juka un bruka, bērni bija jāskolo, vajadzēja naudu, turklāt šo darbu pratušas jau kopš bērnības. “Kur gan mēs varējām aizskriet?” prāto māsas.
“Kad likvidējās paju sabiedrība, radās iespēja palikt saimniekot fermā. Tolaik mums bija 240 hektāru zemes, bet, kad sākās īpašumu atgūšanas laiks, gandrīz visu atņēma,” stāsta Anita. Taču pamazām mantotajai zemei pievienotas nomātās platības, pāris hektāru piepirkts klāt, un nodibinātas divas zemnieku saimniecības – V.Pablakas aprūpē ir “Ozoliņi”, kas nodarbojas ar lopkopību, savukārt A.Veismane ar kungu Andreju ir “Krēsliņu” saimnieki un galvenokārt audzē graudaugus. Nozares sadalītas, lai “Anitai vieglāk sakārtot grāmatvedību”, taču vienalga viss tiek darīts kopā, turklāt saimniekošanā labprāt palīdz arī Iveta. Māsas apvienojušas savus ganāmpulkus, un Anita smej, ka tagad viņas strādā “atpakaļ ejošā kooperatīvā bez nosaukuma”.
Raibaļas – smukumam
Virma atceras, ka “Ērgļos” no visām paju sabiedrības fermām bija savestas ragaines, kas slimoja ar leikozi – 145 galvas –, tādēļ sava ganāmpulka izlološana bijis ilgstošs process. Visas govis vajadzēja nokaut un telpas vairākkārt dezinficēt, taču nu zemnieku saimniecība “Ozoliņi” var lepoties ar piecdesmit lopiem, no tiem 28 slaucamas govis, galvenokārt Latvijas brūnās. “Tām, salīdzinot ar melnraibajām, ir vairāk plusu. Viņas ir pieticīgākas visās jomās – neslimo tik bieži, nav pārlieku izvēlīgas barības ziņā, arī ilgāk dzīvo,” izvēli pamato Virma, piebilstot – protams, melnraibās gan dodot vairāk piena, taču viņām, piemēram, barību vajag par trešdaļu vairāk. Pāris raibaļu gan “Ozoliņos” ir. Kā māsas joko – smukumam.
Saimnieces aplēsušas, ka audzēt bullīšus neatmaksājas, tādēļ tos vēl mazus pārdod. Virma spriež – gadā atskrien pieci seši bullīši. Ar telēm kopā viņus neturēsi, bet veidot atsevišķu ganāmpulku nerentējas. Savukārt gotiņas gan paliek pašu kūtī.
Ziemā kūtī, vasarā – ganos
Vismaz pagaidām fermā iztiek bez modernām iekārtām, un Virma atklāj, ka ierīkot piena vadu un slaukšanas zāli nedomājot. Vienīgi par ES struktūrfondu līdzekļiem nesen tapusi mēslu bedre. “Tā bija obligāta prasība, lai mūs kādu dienu “neaizklapētu”. Nekas īpašs jau tā bedre nav – par bargu naudu uztaisīta viena liela betona kaste. Darbu gan tā neatvieglos, bet vismaz vidi nepiesārņosim,” paskaidro Anita.
Pienu “Ērgļu” fermā iegūst ar slaukšanas aparātu, pēc tam ar rokām to izlej un izkāš. Darāmais vairāk vai mazāk sadalīts, tādēļ lopu kopšana sokas raiti. “No rīta fermā ierodamies pulksten septiņos. Agrāk slaukt nav vajadzības, tādēļ miega badā neesam. Ap pulksten desmitiem jau viss izdarīts, tad iedzeram kafiju un braucam katra savos darbos. Vakarā satiekamies ap pulksten pieciem sešiem,” savu ikdienas ritmu atklāj māsas.
Nu ferma jau sagatavota, lai tajā atkal varētu mitināties lopi. Vasarā pielabots jumts, saremontētas dzirnas, veikta dezinfekcija un padarīti citi darbi. Izrādās, siltajā gadalaikā govis kūtī nav bijušas – kā maijā izlaistas ganos, tā tikai tagad atgriezīsies telpās pārziemot. Un ragainēm tas ir pa prātam. Turklāt šogad 16 hektāros iesēts labs zālājs, tādēļ ganības bijušas leknas. Virma atklāj, ka siens gan šogad ievests krietni mazāk nekā citus gadus, taču, par laimi, pērnais vēl nav izbarots, tādēļ par barības trūkumu galva nav jālauza. Graizījumus gan dabūt pašlaik ir gandrīz neiespējami, taču Iveta paslavē kaimiņus, kas audzē kāpostus un ar pāri palikušajiem pacienā “Ozoliņu” ragaines. “Piens mūsu govīm ir labs, krējuma kārta – pamatīga,” priecājas Virma. Tas jau desmit gadu aizceļo uz Rīgas Piena kombinātu.
Zemnieks – Dieva nerrs
130 hektāros zemes tiek audzēti graudaugi, un tas ir Veismaņu ģimenes saimniecībā “Krēsliņi”. Anita atklāj, ka savulaik labi varējis nopelnīt ar cukurbiešu audzēšanu, taču no šīs kultūras pirms pāris gadiem vajadzējis atteikties. Tad par lētu naudu pārdota speciālā tehnika un, iegādājoties kombainu “Claas”, saimniekošana pārorientēta tikai uz graudaugiem. “Mums parasti gadās tā – kuru kultūru iesējam, tai krītas cena! Piemēram, par tonnu rapša maksāja 120 latu. Kad to iesējām mēs, cena nokritās līdz septiņdesmit. Šoreiz to neiesējām, bet cena uzkāpa!” saka Anita.
Laika apstākļu dēļ zaudējumi šogad radušies arī “Krēsliņos”. Īpaši lietavas augustā – kviešus saimnieki paguvuši nokult saulainajās dienās, taču mieži gan sākuši pat otrreiz dīgt… “Bet par ziemājiem varēsim spriest pavasarī. Tagad viss atkarīgs no tā tur augšā,” saka Anita, un Virma atceras kāda paziņas teikto, ka zemnieks esot Dieva nerrs. Šogad jau nu noteikti.
Taču darbi abās saimniecībās nenotiek bez Anitas vīra Andreja ziņas. Viņš ir tas, kurš atbild par to, lai siens būtu novākts, milti samalti, ūdens atvests, graudi iesēti un nokulti. “Viņš ir mūsu boss,” lepni saka māsas, atklājot, ka Andrejs ir gan sagādnieks, gan strādnieks… “Gan vienkārši labs vīrs un tēvs,” turpina Anita.
Dārzs rudenī ir krāšņs
Māsas vieno ne tikai darbs, bet arī vaļasprieks – ziedi. Dārza darbi īpaši tuvi ir Anitai un Virmai. Iveta paslavē – Virma mīt dzīvoklī, taču mammītes mājā izveidojusi botāniskā dārza cienīgas dobes, kas krāšņi zied arī vēlu rudenī. “Man nav attiecīgas izglītības, iekopjot dārzu, paļāvos uz izjūtām, tādēļ droši vien profesionālim tas liktos aplami izveidots,” taču Virma atzīst, ka tāpat kā māsai gribas, lai būtu skaista apkārtne. Puķudobes katru pavasari iestiepjas aizvien tālāk un tālāk, un Iveta smej, ka drīzumā “māsas ar dārziem saies kopā”.
Stāstot par savu ikdienu, viņas tomēr atzīst – nav jau nemaz tik traki, turklāt, ja saimniekot nebūtu izdevīgi, droši vien meklētu citas iespējas nopelnīt, bet bērniem gan tik smagu darbu nenovēl. “Mammīte negribēja, lai mēs paliktu strādāt fermā, un es nevēlos, lai maniem bērniem tas būtu jādara,” domīgi saka A.Veismane.
