Ar vecām caurulēm un santehniku nav joki. Nupat naktī no sestdienas uz svētdienu miljons Sanktpēterburgas iedzīvotāju dzīvokļu krānos pēkšņi pazudis aukstais ūdens.
Ar vecām caurulēm un santehniku nav joki. Nupat naktī no sestdienas uz svētdienu miljons Sanktpēterburgas iedzīvotāju dzīvokļu krānos pēkšņi pazudis aukstais ūdens. Kaut kas līdzīgs tikai četrreiz mazākā apmērā Piemaskavā bijis pirms mēneša. Arī man tepat Jelgavā “krievu laikā” būvētajā daudzdzīvokļu mājā sajūta bija diezgan izmisīga, kad kādu dienu, tualetes telpā kaut ko ņemot un liekot, podā iekrita tukšs māla puķu pods. “Ting dang” – podi plīst uz laimi, bet šoreiz pilnai laimei saplīsa abi podi – gan tas, kurš bija domāts puķu stādiem, gan tas – vitāli svarīgai sēdēšanai. Ko nu? Sazvanīju savu paziņu, kam ir “zelta rokas”. Lūdzu, steidzīgi brauc! Ātri uz veikalu, ātri atpakaļ. Kamēr no dārza atgriezās ģimene, viss bija kārtībā.
Taču prieki neizrādījās ilgi. Mazie, vieni paši iekrampējušies tualetē (to bērni iemācās visai ātri), pārlādēja podu ar papīriem vai notika kas cits. Rezultātā jaunais pods gar savienojuma vietu ar kanalizācijas cauruli sāka “atrīt” lejā nolaisto saturu. Sākumā likās, ka līdz santehniķu atnākšanai varēs izlīdzēties ar grīdas lupatu, taču drīz bija skaidrs, ka tā vairs palīdzēt nevar. Nevarēja līdzēt arī mana paziņas “zelta rokas”, jo viņš bija aizņemts darbos Rīgā. Taču viņa vārdi man bija iegūluši atmiņā: “Podu noņemt – tas taču ir elementāri. Kas tad tur – vien atskrūvē divas skrūves!” Uzsākt rīkoties bija tā kā mazliet bailīgi. Kādā smadzeņu plauktā bija arī doma, ka kaut kur pastāv taču “Glābējzvans” – pašvaldības Nekustamā īpašuma pārvaldes avārijas dienests! Atbrauc trīs vīri ar trosi, pastrādā minūtes desmit, un kanalizācijas ūdens aiziet. Nekur nav tik labi kā mājās! Cik jāmaksā naudas? Nē, neesot jāmaksā. Tiešām labi cilvēki, uz kuriem balstās sabiedrība. Bet pienāk sestdiena, un gan pods, gan izlietne, gan vanna kļūst kā beznoteces ezeri…
Nopērku tirgū trosīti, izmēģinos pats, bet nekā. Atkal atbrauc “Glābējzvans”, ar divreiz lielāku trosi izmēģinās visādi. Gala secinājums ir tāds, ka caurulē, ļoti iespējams, ir galīgi iestrēgusi kāda bērnu rotaļlieta un līdz pirmdienai kanalizāciju lietot nedrīkst. Pirmdien tad koridorā lauzīs mūri un mainīs stāvvada fragmentu. Ieminos, ka varbūt vajadzētu noņemt podu. Kas tad tur? Jāatskrūvē vien divas skrūves. Nē, nē – tas diez vai palīdzēšot.
Parasti nedēļas nogale līdz pirmdienai paiet ātri, taču šī likās gara.
Vai tiešām neko nevar darīt! Kaimiņiene bilst, ka viņas dēlam privātfirmā esot elektriskais aparāts ar trosi, ar kuru pirms laiciņa iztīrīti kanalizācijas vadi viņu dzīvoklī. Nu, ja te laidīs darbā “riktīgu” elektrisko verķi, tad jaunais pods tiešām ir jāņem nost. Atskrūvēju tās divas skrūves, un pirmais plāna punkts izdodas. Taču esmu iegājis azartā un sāku bakstīties pa kanalizācijas cauruli ar savu tirgū nopirkto mājas trosīti, un ūdens aiziet!
Gandarījums kolosāls. Prieka pilni telefona zvani, elektroniskā pasta vēstules ar stāstījumu, kā tas viss izdevās. Zvans arī uz avārijas dienestu, ka koridorā mūri lauzt tomēr nevajadzēs. Pēc tam vēl ielaidu caurulē kaimiņienes dēla aizdoto elektrizēto trosi, un nu jau vilkme kā pirms četrdesmit gadiem, kad tā daudzdzīvokļu māja tika būvēta.
Tagad nomierinājies domāju: “Kā man šoreiz izdevās paveikt to, kur nolaidās rokas profesionāļiem?” Atbilde, manuprāt, viena – dziļa iekšēja ieinteresētība. Kur mēs piecu cilvēku ģimene līdz tai pirmdienai bez kanalizācijas būtu likušies! Droši vien arī avīzē ir tā, ka profesionāls žurnālists, kas augu dienu raksta, nevar izteikties skaidrāk un saprotamāk par cilvēku, kas pats tajā problēmā ir iekšā. Tādēļ, lūdzu, mīļie lasītāji rakstiet arī paši. Ja ne gatavus rakstus, tad vismaz atsauksmēs internetā. Tad dzīve kļūs interesantāka.
