No Pērnavas līdz Latgalei – aptuveni tā īsumā var raksturot nelegālā alkohola nāvējošo pļāvienu.
No Pērnavas līdz Latgalei – aptuveni tā īsumā var raksturot nelegālā alkohola nāvējošo pļāvienu. Tikko kā apritējuši pieci gadi, kopš kaimiņvalsti Igauniju piemeklēja traģiska “plosta sērga”, kad pēc tobrīd vēl nezināmas izcelsmes grādīgās dziras lietošanas uz labākiem medību laukiem devās 68 cilvēki, bet vairāk nekā 80 bija spiesti ilgstoši nodoties veselības atgūšanai. Drīz vien kā skarba atklāsme sekoja fakts, ka jautrākam prātam lietota ne vārtrūmē tecināta kandža, bet gan viena no degvielas sastāvdaļām – metanols.
Arī Latvijā laiku pa laikam pēc reibinošu surogātu lietošanas no dzīves atvadās pa kādam plencim, taču kroni visam uzlikuši šīs nedēļas notikumi Preiļu rajonā, kad pēc alkohola lietošanas no masveida saindēšanās cietuši vairāk nekā 50 cilvēku, bet vismaz diviem šī iedzeršana jau kļuvusi par pēdējo. Turklāt pļēgurošanas drāma kārtējās gripas sezonas priekšvakarā draud ar nopietnām finansiālām problēmām vairākām pārpildītām slimnīcām, kurās ievietoti nelaimīgie “iemetēji”, jo jau tagad kļuvis skaidrs, ka ārstēšanās laiks slimnīcā ievērojami pārsniegs valsts apmaksāto periodu.
Norobežojoties no daudzu prātos mājojošajām replikām “lai taču vienreiz apmirst tie bomži” (lai gan par upuriem kļūst ne tikai viņi), ir vērts paraudzīties uz šiem notikumiem no nelegālā alkohola apkarošanas skatupunkta, lai lieku reizi pārliecinātos, cik “bezzobaina” joprojām ir likumdošana kaktu tirgotavu jeb “točku” apkarošanā.
Tiesībsargājošo institūciju pārstāvji līdz šim ne reizi vien atklāti atzinuši, ka efektīvai pagrīdes šņabja bodīšu apkarošanai rokas ir par īsām. Kur vienā dienā tiek uzlikts administratīvais sods, tur jau nākamajā tirdzniecība tiek atjaunota ar pilnu sparu, kas liek noprast, ka šis rūpals ir pat ļoti ienesīgs. Tajā pašā laikā Latvijas gaišāko prātu augstākais “sasniegums” dzeršanas un šaubīgas izcelsmes alkohola un reibinošo surogātu apkarošanā ir vien papildu ierobežojumu noteikšana legālajiem veikaliem, nakts tirdzniecību automātiski nododot “točku” monopolam…
Uz iepriekšminētā fona gluži kā stulba anekdote skan pašreizējā iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara savulaik sludinātais, ka cīņa ar nelegālā alkohola tirdzniecību būs viena no prioritātēm, un ar padomnieka starpniecību vēstītais, ka šī cīņa “nesusi jūtamus rezultātus”. Ja vien par panākumu uzskatāma joprojām pastāvošā iespēja katrā diennakts laikā iegādāties “krutku” un paša ministra nerimstošā spēja sunīt savus padotos…
Kompromitējot pats sevi kā nozares pārraugu, ministrs pārliecinoši klāsta, ka Preiļu traģēdija esot “lieliska iespēja policijai atklāt vēl vienu nelegālā alkohola tirdzniecības tīklu, taču policijas vadība nav spējīga šo iespēju izmantot”. Vēl jo vairāk – pat pēc traģēdijas šaubīgas izcelsmes alkohols ar un bez atlaidēm joprojām ir brīvi nopērkams praktiski policijas degungalā. Kā ar to cīnīties, ja likumdošanas bāzē nekādas izmaiņas nav veiktas? Kāda jēga cīņai ar sekām, jo galu galā indīgā ugunsdzira Latvijā nenolīst no gaisa kopā ar rudens lietavām? Cik nāves gadījumu nepieciešams, lai ledus reiz sakustētos? Joprojām neatbildēts paliek jautājums arī par iespējamo policijas ieinteresētību “točku” darbībā un attiecīgās iekšlietu struktūras veikumu tās pārbaudē.
Ministra teiktais par cīņu pret “krutku” epidēmiju skan gana iespaidīgi, taču jāšaubās, vai šai retorikai sekos tikpat ievērojama darbība un rezultāti. Drīzāk pēc kārtējās “cīņas” Jaundžeikara kungam kārtējo reizi pavērsies iespēja kļūt par plašsaziņas līdzekļu superzvaigzni. Kā ierasts, ne jau teicamas kompetences, bet kārtējās skaļās izgāšanās dēļ.
