Saeimas vēlēšanas pagājušas, to rezultātus arī Centrālā vēlēšanu komisija un starptautiskie novērotāji kopumā atzinuši par labiem un pareiziem esam.
Saeimas vēlēšanas pagājušas, to rezultātus arī Centrālā vēlēšanu komisija un starptautiskie novērotāji kopumā atzinuši par labiem un pareiziem esam. Tomēr joprojām uzvirmo neapmierināto balsis, ko var nosaukt tikai par vaimanāšanu. Katrs jauns iespējamās pozīcijas koalīcijas paziņojums, kas dažkārt ir tikai pirmā masu mediju pagrābtā ziņa (tenka), rada viļņošanos sabiedrībā. Es vēl varētu saprast, ja vaimanātāji būtu “Jaunā laika” vai “Saskaņas centra” piekritēji, kuru partijām, visticamākais, nespīd vietas valdības koalīcijā. Nē, vaimanā arī tie, kas balsojuši par “pareizajiem” sarakstiem, vai tie, kam vispār neizdevās iekļūt Saeimā.
Dažu autsaideru partiju līderi (Māris Gulbis, Ilmārs Ančāns) pat grasās vērsties Augstākajā tiesā, lai apstrīdētu vēlēšanu rezultātus. Ja kādai no partijām “Jaunie demokrāti” vai “Mūsu zeme” būtu pietrūcis 0,5 procentu, lai iekļūtu parlamentā, tad šo darbošanos varētu atzīt par pamatotu. Tomēr pat visas lielo partiju reklāmas nevar mazai partijai atņemt četrus procentus balsu, tāpat kā pašas šīs organizācijas nespēja piesaistīt vēlētāju interesi. Mazliet dīvaināk ir ar tiem, kuri balsoja par vienu no iespējamās valdošās trijotnes, bet tagad pauž pretenzijas pret katru pagaidām oficiāli neapstiprinātu lēmumu.
Pirmkārt, neviens vēl nav teicis, ka tieši Aigaram Kalvītim uzticēs veidot jauno valdību, lai gan tas ir visticamākais. Otrkārt, dziļā noslēpumainība nebūt neliecina, ka trejsavienībai netiks pieaicināts arī kāds no pārējiem. Tikpat labi tas var būt “Jaunais laiks” vai TB/LNNK, bet tikpat labi opozīcijā var palikt 49 deputāti, kas partiju līderiem var radīt bažas par iespējamo dezertēšanu, kāda notikusi gandrīz vai katra Saeimas sasaukuma laikā. Tomēr vislielākās pretenzijas rada kādas personas nosaukšana par iespējamo ministra vai cita amata kandidātu.
Daži piemēri. Vispirms jau Ainārs Šlesers, kam atkal varētu spīdēt satiksmes ministra postenis. Te nav ko piebilst, jo negantāku protestu neesmu dzirdējis un lasījis gan opozīcijas masu medijos, gan vienkārši sarunās. Var jau ironizēt, ka Šleseram bija pietiekami daudz laika, lai pārdomātu savu atstādināšanu un labotos. Tomēr vienlaikus var pareģot, ka ministrs var būt jebkurš cits, bet Šlesers vienalga pildīs vismaz pelēkā kardināla lomu.
Otrais strīdābols ir izglītības ministra postenis. Baibu Rivžu pēc visiem pirmsvēlēšanu skandāliem ap un ar viņas padotajiem daudzi vēlas redzēt labāk ejam nekā nākam. Arī Tautas partija ir sasparojusies virzīt savu kandidātu, jo izglītība it kā pasludināta par vienu no partijas prioritātēm. Tomēr Aigara Štokenberga iespējamā kandidatūra radījusi jaunu vaimanāšanu. Viņš esot bijis sakarīgs ekonomikas ministrs, bet kandidātam neesot nekādas pieredzes izglītības laukā. Varbūt šajā jomā tieši vajag nevis par daudz apgarotu vai pedantisku līdzšinējās izglītības sistēmas pārstāvi (attiecīgi Rivža un Druviete), bet cilvēku ar svaigu skatu no malas, lai ieviestu kārtību. Galu galā lauksaimniekam Bērziņam kaut vai nedaudz tas izdevās medicīnas jomā.
Vēl lielāku jezgu par abiem minētajiem amatiem sacēla ziņa, ka nākamās Saeimas iespējamais priekšsēdis būs Indulis Emsis. Dīvainie vēlētāji. Ingrīda Ūdre par daudz zīmējās dažādos pasākumos, par daudz lietoja alkoholu (tā vismaz baumo), bija augstprātīga utt. Emsis savukārt ar savu tīklu meklēšanu un skaidri redzamo oratora dotību trūkumu visiem jau tagad liekas nepieņemams. Pēdējais arguments ir būtisks, jo valsts otrajai personai tomēr vajadzētu būt veiksmīgai pļāpātājai (lai kā ar to darīšanu), jo nākas pietiekami daudz prezentēties. Tomēr paraudzīsimies, ko vēl min iespējamajā Saeimas vadībā. Visi vecie stirnu āži vai stirnas no 8. Saeimas laikiem. Turklāt tā domā ne tikai iespējamā pozīcija, bet arī varbūtējā opozīcija.
Vienīgais secinājums, ka neviens nekad nebūs labs visiem. Pārāk resns, pārāk lecīgs, pārāk pļāpīgs vai pārāk mazrunīgs, tā domā tie, kas paši šo cilvēku ievēlējuši. Ja man būtu tādas tiesības un iespējas, es arī no tagadējo deputātu skaita svītrotu 10 – 15 cilvēkus, ieskaitot personīgos paziņas. Bet tā jau ir mana, nevis sabiedrības problēma.
No www.delfi.lv
