Nesen «Novadiņam» tika uzticēts kāda jelgavnieka leģionāra atmiņu pieraksts.
Nesen “Novadiņam” tika uzticēts kāda jelgavnieka leģionāra atmiņu pieraksts. Viens no tajā ietvertajiem stāstiem ir par kara laikā uzplaukušo mīlestību. Stāsts diezgan intīms, tādēļ vārdus, uzvārdus neminēsim.
Mans vada komandieris Kārlis, kad atkāpjoties gājām cauri Gulbenei, paņēma līdzi savu astoņpadsmit gadu veco māsu Gaidu. Bija jau skaidrs, ka nākamajā dienā pilsētā būs krievi. Visādi baumoja par izvarotājiem. Šādā situācijā bija bailīgi jaunām sievietēm. Gaidas un Kārļa vecāki palika Gulbenē, kur viņiem bija mājiņa. Kā jau veci cilvēki, domāja – kas būs, tas būs.
Sargā manu māsu!
Gaida gāja līdzi mūsu vienībai, dzīvoja tāpat kā mēs bunkuros, šķūņos. Viņa bija jauna, smuka, varēja patikt jebkuram. Bet iemīlējāmies viens otrā tieši mēs. Reiz, kad jau bijām nonākuši Kurzemē, vada komandieris Kārlis man teica: “Es savu māsu līdz šim esmu vaktējis, bet skatos, viņa jums ārkārtīgi pieķērusies. Tad nu gādājiet par viņu tālāk.”
Vācieši juta – Kurzeme būs jāatstāj. Tādēļ tika izdots rīkojums evakuēt civiliedzīvotājus. Gaida bija spiesta doties uz Vāciju.
Pēc šķiršanās rakstījām viens otram vēstules. Viņa strādāja hospitālī Štetīnā. Redzot mūsu ilgas vienam pēc otra, kāds no karabiedriem ieteicās – vāciešiem ir tāda kārtība, ka viņi atbalsta savus karavīrus, kas grib precēties. Kaut gan kara laiks, šādos gadījumos tiek dots divu nedēļu atvaļinājums. Iesniedzu ziņojumu vada komandierim, viņš to nodeva tālāk, un tiešām man piešķīra atvaļinājumu.
Pēc biedra padoma
Aizbraucu uz Ventspili. Tālāk ar kuģi devos uz Svinemindi. Ostā uzreiz netikām iekšā. Tur bija ļoti daudz kuģu, vajadzēja līdz vēlam vakaram stāvēt uz enkura un gaidīt rindu. Kurzemē kāds no biedriem, uzzinot, ka braukšu caur Svinemindi, lūdza aizvest viņa sievai paciņu ar speķi – kādus divarpus kilogramus. Lai to izdarītu, Svinemindē bija jāpārceļas ar prāmi pāri upei. Pārceltuvē darbojās tikai viens prāmis. Gaidīju, kad tas atnāks šajā krastā. Te pēkšņi sākās uzlidojums. Pirmajā brīdī neaptvēru, kas notiek. Baigais kauciens gaisā. Zemes pikas šķīst pa labi, pa kreisi, nosit no galvas “laiviņu”. Atvēru acis un redzēju, ka blakus ir liela bumbu bedre un pats stāvu kā piltuves malā. Man nekas nekaitēja, nebija pat kontūzijas no gaisa spiediena. Sprādzieni bija visur, tika tēmēts arī ostā pa kuģiem. Ticiet vai neticiet, bet zeme kā atsperu matracis līgojās. Pilsēta dega. Vairākas ielas bija tādas, ka ej, bet uz priekšu netiec. Ar drupām un gruvešiem viss kā aizbarikādēts. Aviobumbām bija tāda īpašība, ka tās nesprāga, saduroties ar mērķi, bet gan mirkli vēlāk. Trāpot mājai, bumba izurbās visiem stāviem cauri un sprāga apakšā. Tā sagruva visa māja. Ja sprāgtu tūlīt, ciestu tikai jumts vai augšējie stāvi. Kad gāju pa kādu ielu, tieši ceļā gadījās juvelieru veikals vai kaut kas tamlīdzīgs. Pa ietvi bija izkaisīti pulksteņi, dārglietas. It kā varētu paņemt kādu brošiņu vai kaklarotu. Taču, ja tikko esi izglābies no nāves, nenāk prātā noliekties un lasīt kaut ko zemē. No Svinemindes plūda bēgļu straumes – ar bērnu ratiņiem, apkrautiem velosipēdiem. Visi, kas palikuši dzīvi, gāja prom. Mana dienesta biedra sūtījumu sievai vairs nodot nevarēju.
Nonākdams uz ceļa, tiku uz vienas smagās automašīnas kāpšļa. Tā arī nokļuvu līdz Štetīnai. Bija nakts. Pilsēta likās kā izmirusi – neviena gaismas stariņa ne logos, ne laternās. Staigāju pa ielām, līdz atradu Gaidas norādīto slimnīcu, un tad devos uz dzelzceļa staciju, kur uz beņķīša nogulēju līdz rītam.
Bez dokumentiem nevarēja
Kad slimnīcas personālam parādīju savu precību atvaļinājuma apliecību, visi bija ļoti laipni. Tolaik Vācijā nebija nevienas ģimenes, kurai kāds tuvinieks neatrastos frontē. Vāciešiem bija sācies totālais karš, kad karo visi, kas ir dzīvi. Uzņēma mani ļoti labi. Laiks bija skaists – sākās pavasaris. Gaida dzīvoja nelielā jumta istabiņā. Pa nakti apkampušies gulējām. Pēc frontes apstākļiem tas likās nesasniedzams sapnis. Kaut arī tur karavīriem deva smēķēt cigaretes “Juno”, kas mazina dzimumtieksmi, ar mums bija viss kārtībā.
Laiks pagāja ātri, un es sapratu, ka jāattaisno precību atvaļinājuma nolūks – jāprecas. Vērsāmies pie vietējās garīdzniecības. Bet viņi laulāšanu atteica: “Jūs esat SS karavīrs – jums vajag dabūt priekšniecības atļauju Berlīnē.” Braucām turp. Zināju, kur Berlīnē ar savu otro ģimeni dzīvo mans tēvs, kas 1940. gadā kopā ar vāciešiem bija aizbēdzis no Latvijas. Domāju atstāt līdz kara beigām Gaidu pie tēva. Lai Vācijā būtu vismaz viens cilvēks, kas viņu var aizsargāt. Atradām tēva dzīvokli. Taču visa māja bombardēšanā bija cietusi un pamesta. Tēvs ar ģimeni tolaik jau atradās Argentīnā.
Tad nu līkločiem gājām pa vācu iestāžu kabinetiem, līdz beidzot atradām ierēdni majora pakāpē, kas tiesīgs dot atļauju precēties. Apskatījis manus dokumentus, viņš prasīja tos Gaidai. Taču nekādu dokumentu nebija. Teicu, ka viņa no mājām aizgāja, kad Gulbeni bombardēja, taču nelīdzēja. “Ja dokumentu nav, nevaram neko darīt,” majors atteica. Domāju, vāciešiem bija prasība, ka SS karavīri nedrīkst precēties ar neārietēm. Kaut arī Gaida neizskatījās pēc ebrejietes, līdz pēdējam likums tika ievērots burts burtā.
Pēc pāris dienām man bija jābrauc uz Kurzemi, bet viņai jāpaliek Štetīnas slimnīcā. Stacijā sirsnīgi šķīrāmies. Vēlāk dabūju zināt, ka Gaidas slimnīca evakuēta, bet viņa ir Kanādā. Es pēc kapitulācijas nokļuvu gūstekņu nometnē un pēc atgriešanās mājās 1949. gadā laimīgi apprecējos. Esmu piedzīvojis Zelta kāzas, bērniem klājas labi, aug mazbērni.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Gaida atbrauca uz dzimteni. Tikās arī ar mani. Bet droši vien to nevajadzēja darīt. Laiks mūs bija padarījis par svešiem cilvēkiem. Teic, ka dažkārt draudzība pārvēršas mīlestībā, bet mīlestība – draudzībā… Tas diez vai tā notiek. Labāk būtu, ja Gaida atmiņā būtu palikusi tāda, kā šķīrāmies Štetīnā.
