Darbaspēka emigrācijas sekas var nozīmīgi ietekmēt tautsaimniecību, un politikas veidotājiem šie procesi būs ātri un nopietni jāapsver, formulējot un realizējot Latvijas ekonomisko politiku.
Darbaspēka emigrācijas sekas var nozīmīgi ietekmēt tautsaimniecību, un politikas veidotājiem šie procesi būs ātri un nopietni jāapsver, formulējot un realizējot Latvijas ekonomisko politiku.
Tā secināts Latvijas Bankas (LB) organizētajā tautsaimniecības konferencē “Latvija ceļā uz labklājību: izaugsmes potenciāls un vīzijas”. Viena no konferences pamattēmām bija saistīta ar iespēju strādāt un pelnīt – tātad ar labklājības pamatu, kas ir svarīgs ikvienam iedzīvotājam un valstij. Pasākumā apkopoti daudzu pētījumu rezultāti un dažādi viedokļi. Plašu diskusiju izraisīja tēma par strādājošo emigrāciju uz ārzemēm. Konferencē tika skarti daudzi aspekti, bet šoreiz LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis iepazīstināja ar atsevišķiem analītiķu secinājumiem un prognozēm.
Emigrējuši gandrīz trīs procenti
Tas, ka cilvēki no Latvijas brauc strādāt uz citām valstīm, ir labs un atbalstāms process,– šādu lielākās iedzīvotāju daļas uzskatu atklāj pētījumi. Pēc LB aplēsēm, šā gada pirmajā pusgadā emigrējušie veido jau apmēram 2,7 procentus no iedzīvotājiem 15 – 74 gadu vecumā. Starptautiskā pieredze liecina, ka migrācija parasti attīstās viļņveidīgi. Tiklīdz rodas jauni motīvi, atkal daļa cilvēku dodas uz ārvalstīm. Latvijā šo tendenci jau izjūtam.
Vai Latvijai darbaspēka emigrācija ir ieguvums vai zaudējums? Ģimenes, kas saņem naudiņu no Īrijā, Anglijā, Zviedrijā vai citās ārvalstīs strādājošajiem radiniekiem, protams, izjūt finansiālo atbalstu. Bet ar Latvijas sabiedrību un tautsaimniecību tas nav tik vienkārši. Proti, ja iedzīvotāji, kas strādājuši vai arī var tikt nodarbināti šeit, tomēr dodas strādāt uz citu zemi, tas pašu valstī samazina darbspējīgo cilvēku skaitu. Līdz ar to sarūk arī preču un pakalpojumu apjoms, ko te varētu saražot, ja cilvēki paliktu un strādātu Latvijā.
Atņem darbiniekus šejienes uzņēmumiem
Jau pašlaik vairākās tautsaimniecības nozarēs izjūt strādājošo trūkumu. Visvairāk – būvniecībā, apstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā. Tajās pieprasījums pēc jauniem darbiniekiem šā gada otrajā ceturksnī bija palielinājies vairāk nekā par 100 procentiem gadā. Skaitļi rāda, ka lauksaimniecības un zivsaimniecības profesijās brīvo darba vietu īpatsvars pēdējos trīs gados bijis visai stabils, bet bezdarbs pērn šajās nozarēs būtiski samazinājies. Tas varētu liecināt, ka līdz ar iestāšanos ES šo profesiju pārstāvji aktīvi izmanto iespēju strādāt ārvalstīs.
Savukārt, ja jau strādājošo trūkst, uzņēmumu darbinieki var un arī pieprasa algas palielinājumu, un uzņēmējam jārēķinās ar šo spiedienu. Tā algas aug straujāk nekā produktivitāte – darbinieka atdeve nav kāpusi, uzņēmums nav sācis vairāk un labāk ražot, bet algas jāceļ, jo strādājošie ir deficīts. Uzņēmējam augošās izmaksas jāiekļauj cenā. Preces un pakalpojumi kļūst dārgāki, un uzņēmēji zaudē konkurencē ar ārzemēs saražoto. Tādējādi iegūtās lielākās algas labums var būt īslaicīgs, jo uzņēmums šo nastu ilgi var nepanest.
Sūtītā nauda kāpina inflāciju
Runājot par naudu, ko ārzemēs strādājošie pārskaita saviem radiniekiem, kopumā šie līdzekļi, it īpaši pēc iestāšanās ES, jūtami palielinājušies. Šā gada pirmajā pusgadā tie sasniedza gandrīz divus procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pēc LB datiem, šā gada pirmajā pusgadā Latvijas IKP bija 2 647,6 miljoni latu.
Arī šajā ziņā atbilde uz jautājumu, vai tas vērtējams kā ieguvums vai ne, nav tik vienkārša. Ja aizbraukušie strādātu Latvijā, viņi nodrošinātu ienākumus darba devējam un nodokļus – valstij. Otrkārt, nauda, ko saņem radinieki, tiek tērēta. Palielinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Tas līdz ar aizbraukušā darbaspēka dēļ samazinātajām ražošanas iespējām veicina strauju cenu kāpumu jeb inflāciju. Un ar to gan nākas rēķināties ikvienam, kas dzīvo un strādā Latvijā.
Nevar arī tik droši prognozēt, cik ilgi tiks saņemti pārvedumi no ārzemēs nodarbinātajiem. Starptautiskā pieredze rāda, ka aizbraukušo cilvēku saites ar mājas valsti pakāpeniski zūd un mazinās arī pārskaitītā ienākumu daļa. Turklāt emigrācija rada arī sociālās sekas. Piemēram, aizbraucot gados jaunākiem cilvēkiem, var rasties būtisks slogs valsts pensiju sistēmai. Pastiprināties dažādi sociālie riski, piemēram, izjūk ģimenes, vienam vai abiem vecākiem dodoties strādāt uz ārzemēm, bērni tiek atstāti radu vai paziņu uzraudzībā…
Pētījumi rāda, ka darbaspēka emigrācijas sekas var visai nozīmīgi ietekmēt tautsaimniecību, un šie procesi jau tuvākajā laikā nopietni jāapsver, realizējot mūsu valsts ekonomisko politiku.
