Skolēnu rudens brīvdienu nobeigumā «Ziņas» tika aicinātas piedalīties Elejas un Vilces jaunsargu pārgājienā, kas ilga vienu dienu un risinājās trīs kaimiņu pagastu robežās.
Skolēnu rudens brīvdienu nobeigumā “Ziņas” tika aicinātas piedalīties Elejas un Vilces jaunsargu pārgājienā, kas ilga vienu dienu un risinājās trīs kaimiņu pagastu robežās. Jaunsargi ir viena no masveidīgākajām jauniešu organizācijām Latvijā. Tās mērķis – audzināt topošos zemessargus, profesionālos karavīrus, taču, no otras puses, to var uzlūkot kā ārpusklases nodarbību, interešu izglītības veidu.
Bažīgais 27. oktobra vakars
Itālijā līgojas zeme, Latvijā vētra gāž stabus un seštūkstoš abonentiem pārtraukta elektrības piegāde. Vai tiešām rīt Vilces un Elejas jaunsargiem būs pārgājiens un vingrinājumi šķēršļu joslā? Iepriekšējā vakarā zvanu Vilces pamatskolas jaunsargu instruktoram Aigaram Ābolam. Viņš teic, ka vismaz pagaidām viss ir, kā agrāk norunāts. “Ja būs neliels lietus, mēs tomēr iesim,” viņš sarunas noslēgumā piebilst. Tik tiešām aiz loga ir neliels lietutiņš, kuru papildina vēja brāzmas, pilsētas ielu krustojumos dīvaini raustot luksoforus un “plivinot” ceļa zīmes.
Izkrāso mani, draugs!
Naktī vētra norimst. Kad izkāpjam no autobusa pie Vilces pamatskolas, jau spīd saulīte, kurā jūt vēl pagājušās atvasaras siltumu. Pulcēšanās ir pie skolas jeb vecās muižas ēkas stūra. Zēni pārbauda uzkabi, krāso brūni zaļas rokas un sejas. Pārgājienā jaunsargam jābūt nepamanāmam. Ja tev pagaidām nav plankumainās jaunsarga formas, tad vismaz nokrāsojies pats. Varbūt izkrāsotie vaigi ir arī pazīšanās zīme starp savējiem un kaut kas svarīgs sev pašam. Kad ierodas instruktors Aigars Ābols, četri tobrīd atnākušie zēni nostājas ierindā, pieņem miera stāju. Grupas komandieris pamatskolas 9. klases skolnieks Agnis Ābols (instruktora vecākais dēls) ziņo par tiem, kas ieradušies, un par gatavošanos pārgājienam. Vispār Vilces pamatskolā ir divdesmit jaunsargu. Vai pārējos nobaidījis iepriekšējā vakara vējš? Tomēr drīz redzam, ka nav tik traki – galu galā sanāk desmit puišu. Grupa dodas ceļā. Komandieris neatskatoties paceļ gaisā abas rokas. Tas nozīmē, ka jāiet kolonnā pa divi. Ja viņš paceltu vienu roku – tad jāpārkārtojas kolonnā pa vienam. Neviena lieka vārda – laukam ir acis, mežam ausis. Jaunsargi mācībās trenējas pārvietoties tā, lai citi viņus iespējami mazāk manītu.
Pulkstenis rāda 9.15. Maršruts ir zināms vienīgi grupas komandierim un instruktoram, kurš aizbraucis ar automašīnu un grupu sagaidīs galapunktā. Demokrātijas armijā, protams, nav. Katrs zina vienīgi to, kas viņam jāzina. Radošais moments ir tajā, ka jādomā – kā labāk izpildīt komandiera pavēli.
Ātrā gaitā virzāmies gar pagasta centra mājām. Kādā kūtiņā iedziedas gailis, kāds vilcēnietis, verot savas automašīnas durvis, uzmet aci garāmejošajai kolonnai un izkrāsotajām sejām. Taču šķiet, ka vietējo vīru tās nepārsteidz. Jaunsargiem pārgājieni un lauka mācības ir apmēram reizi trīs mēnešos. Pa pieciem gadiem pie līdzīgiem skatiem tur jau pierasts.
Pēc desmit minūtēm klāt Vilces benzīntanks. Īsa apstāšanās – cits nopērk dzeramo, cits dažas paciņas sausas zupas, kas jaunsargu pārgājienos ir iecienīta pārtika – svarā viegla un kaut cik arī barojoša.
Paejot garām “Igates” bruģa ražotnei, kas, melodiski basos šņākdama, turpina darbu arī sestdienā, nonākam uz lauku ceļa.
Tā vienā pusē zemnieks ar modernu traktoru kultivē zemi. Otrā – nokopts cukurbiešu lauks. Vairākās vietās apaļīgas, labi noaugušas bietes saliktas stirpās vešanai uz Jelgavu vai Liepāju. Domās pavīd savāds kontrasts. No vienas puses, jaunu zēnu patriotiska degsme, sārtiem vaigiem, raitā karavīru solī pildot jaunsargu uzdevumu. Ar zināmā mērā līdzīgu patriotismu un uzņēmību pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tapa mūsu cukura rūpniecība. Bet kā nonācām līdz 10. marta krīzei, kad akcionāri paziņoja par Jelgavas Cukurfabrikas apturēšanu? Iztapība Eiropas kungiem? Alkatība, kārojot saņemt iespējamās rūpnīcas slēgšanas kompensācijas?
Piecas atspiešanās ar pilnu uzkabi
Pie Strupjiem iegriežamies mežā. Tur ir aizvējš, un no straujās iešanas mugura kļūst arvien sviedraināka. Agnis, pacēlis roku gaisā, rāda apļveida kustību. Tā ir zīme, ka pārgājiena dalībniekiem jāieņem apļveida aizsardzība. Grupas komandieris paliks tā vidū. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka nu ir brītiņš atpūtai. “Vai visi jūtas normāli? Vai neviens mūs nenovēro? Nevienam nekas nav pazudis?” Agnis jautā zēniem. Atbildes jau it kā zināmas. Tomēr viens otrs patausta, vai pie jostas pietiekami stingri turas sapiera lāpstiņa, cik cieši pieguļ mugursoma un tur saritinātais gumijotais matracis.
Šajā brīdī drīkst paiet tālāk un, kā bērnudārzā saka, – izkārtoties. Taču ne bez komandiera atļaujas. Pēc “izdienas” pats jaunākais Vilces jaunsargs Ervīns Barons, kuram šis ir pirmais pārgājiens, tik uz brītiņu bija pagājis nostāk. Kad zēns atgriežas aplī, Agnis liek viņam ar visu ekipējumu balstā guļus piecas reizes “piepumpēties”. Zēns nekurnot to izdara, pēc tam tūlīt noziņo, ka uzdevumu izpildījis. Jautājoši paskatos uz Agni. Izrādās, Ervīns nebija prasījis atļauju aiziet. “Ja mums būtu nekavējoties jāiet tālāk, es viņa prombūtni varēju nepamanīt,” paskaidro Agnis. Vēlāk, kad ar Ervīnu pārrunāju šo nelielo starpgadījumu, zēns vīrišķīgi teic, ka viss bija pilnīgi pareizi. Ervīns zina, kurp atnācis un savā prātā ir pieņēmis kara spēles noteikumus.
Redzams, ka starp jaunsargiem nav tādas parādības kā jauno “nolikšana pie vietas” – kad nākamajā atpūtas brīdī enerģijas atjaunošanai, tiek lauztas un dalītas šokolādes, nav neviena atstumtā.
Visi, kas nav mūsējie, var būt pretinieki
Pēc minūtēm desmit šķērsojam meža ceļu. Tieši tajā brīdī atskan komanda: “Gulties!” Jaunsargi izretojušies metas slēpties kur kurais. Cits aiz krūma, cits aiz koka. Kas noticis? Pa meža ceļu brauc balta vieglā automašīna. Nostādne pārgājienā šāda: ja automašīna nav mūsējā, iespējams, tā ir pretinieka. Tādēļ jāslēpjas. Braucējs, pamanījis ko aizdomīgu pretī takai, pie kuras sagūluši zēni, apstājas. Pēc brīža viņš tomēr brauc tālāk. Droši vien starp lapām nozibējusi kāda no izkrāsotajām sejām, un vīram kļuvis skaidrs, ka norit militārās mācības.
Mežmala, lauks ar jau sadīgušiem ziemājiem, un atkal esam mežā. Ejam pa līdzeno, savulaik ar šķembām pielaboto “Vosa” ceļu, kur padomju laikos kompartijas vadoņi brauca medībās. Šie puikas tad nebija vēl dzimuši. Telefonā pienāk īsziņa no Lietuvas mobilo sakaru operatora – kilometrus piecus tālāk uz dienvidiem ir valsts robeža, bet mēs pagriežamies pa šauro stigu uz ziemeļiem. Turpat netālu redz bebru uzpludināta purviņa slīkšņas. Pēkšņi meža vidū nonākam uz betona plātnēm klāta ceļa. Tā ir bijušās padomju armijas daļas teritorija ar piecdesmit metru dziļām raķešu šahtām, tanku bedrēm, kazarmām, dzīvojamām mājām, stadionu. Drīz pēc neatkarības atjaunošanas tur izvietojās Jelgavas robežsargu bataljons, taču tagad viss ir drupās. Droši vien varēja būt citādi.
Pulksten 11.30 šķērsojam Bauskas – Dobeles šoseju. Kuru katru mirkli gaidāma tikšanās ar Elejas jaunsargu vienību, ko izveidojis un jau desmit gadu vada zemessardzes virsseržants Ēriks Grinevics. Vilcenieku un elejnieku kopīgās mācības parasti notiek reizi trijos mēnešos. To vēsturē ir daždažādi gadījumi, kas saistās gan ar nakšņošanu mežā, gan ar pārsteiguma momentiem. Reiz kādā sadursmē (tuvcīņa gan šeit nebija domāta) viena Elejas meitene esot nejauši izsitusi Vilces puisim zobu. Taču skāde nav bijusi liela – piena zobs. Skatam paveras priežu jaunaudzīte, ko rajona pašvaldību vadītāji stādīja pagājušajās Meža dienās. Un tad pie Lielplatones Speciālās skolas veselības takas arī ieraugām elejniekus. Viņi jau sakūruši ugunskuru.
No jaunsargiem iznāk zemessargi
Katlā, kas ar karstumizturīgu lazdas koku pacelts virs ugunskura liesmām, vārās ūdens. Tas domāts sauso zupu šķīdināšanai un tējai. Omulīgi un jauki. Pēc pārgājiena sacensības orientēšanās distancē, šķēršļu joslā. Instruktora uzraudzībā atļauts salikt un izjaukt kaujas pistoli. Tā mežā ātri vien paiet vēl kādas četras stundas. Zēni drusku noguruši, taču sejās lasāma pašapziņa un apmierinātība. Lai arī šis vai tas, kādam neveicās, līdz maijam, kad beidzas arī jaunsargu mācību gads, ir iespējams prasmes uzlabot.
Tā jau ir ābeces patiesība, ka pēc obligātā militārā dienesta atcelšanas (šoruden beidzamie obligātā kārtā iesauktie puiši atgriežas mājās) mūsu profesionālā armija galvenokārt papildinās ar cilvēkiem, kuri nāk no zemessardzes. Bet to, ka jaunsardze rada papildinājumu gan zemessardzei, gan armijai, kā uzskata instruktors Ē.Grinevics, valstī īsti novērtē. Bez skolas un pašvaldības atbalsta gan Elejā, gan Vilcē jaunsargi būtu pazuduši. Taču par spīti visām reorganizācijām šīs vienības pastāv un tām ir piekrišana skolēnu vidū.
