Globālās pretkorupcijas kustība «Transparency International» 11 gadu pēta, kāda situācija korupcijas lauciņā ir atsevišķās valstīs.
Globālās pretkorupcijas kustība “Transparency International” (TI) 11 gadu pēta, kāda situācija korupcijas lauciņā ir atsevišķās valstīs. Pēdējais korupcijas uztveres indekss tika noteikts 163 valstīs. Ja līdz šim bijām pieraduši pie atziņas – švaki ar to cīņu pret korupciju Latvijā klājas, tad pēc pēdējā ziņojuma varam kaut necik atvieglojumā uzelpot. Proti, starptautiskā līmenī atzīts – Latvijā nepieredzēti strauji kāpis korupcijas uztveres indekss. Situācija attiecīgajā lauciņā ar šo indeksu tiek mērīta kopš 1995. gada. TI katru gadu izvērtē valstis, cik lielā mērā tajās tiek uztverta korupcija amatpersonu un politiķu vidū. Dati par korupciju nāk no ekspertu aptaujām, un tās veic tikai iestādes, kurām uzticas TI. Indeksā parādās uzņēmēju un ekspertu viedokļi no visas pasaules.
Šoreiz salīdzinājumā ar pērno ziņojumu desmit punktu skalā Latvija pakāpusies par puspunktu – no 4,2 līdz 4,7. Līdz ar to 163 valstu brālīgajā saimē no 57. vietas esam tikuši uz 49. Tikpat punktu ir Slovākijai, bet Čehijai, Kuveitai un kaimiņiem Lietuvai nedaudz labāk – 4,8 punkti. Praksē pieņemts uzskatīt, ka būtu jāsāk uztraukties, ja indekss ir zemāks par pieciem punktiem. Tātad līdz šim un arī joprojām nevaram īpaši priecāties. Vien pamazītēm deldēt starpību starp mums un labākajiem korupcijas izskaudējiem. Nu kā lai necemmējas, ja līdz kārotajiem punktiem teju aizsniegusies par korupcijas muklāju uzskatītā Itālija. To pārsnieguši ungāri un slovēņi, bet ziemeļu kaimiņi igauņi ar 6,7 punktiem atrodas mums neaizsniedzamajā 24. vietā. Pirmajā, kā vismazāk korumpētās, ir Somija, Jaunzēlande un Islande – 9,6 punkti. Arī pārējās mums tuvējās Skandināvijas valstis – Dānija, Zviedrija un Norvēģija – atrodas pirmajā desmitniekā. Ja tiekam salīdzināti ar pārējām ES dalībniecēm, paliek vēl vājš mierinājums, ka sliktāki rādītāji atzīti Grieķijai – 4,4 punkti un Polijai – 3,7 punkti.
Runājot par šo pētījumu, jāatzīst, ka tas ir praktiski vienīgais, kura rezultātus var uzskatīt par daudzmaz objektīviem. Tas netiek balstīts uz iedzīvotāju apklaušināšanu – vai kāds dzirdējis kaut ko par korupciju, vai ar to saskāries? Dzirdējis par to, protams, ir teju vai katrs, bet saskarsme bijusi vien baumu līmenī vai kā autovadītājam atpērkoties ar bēdīgi slaveno “piecīti”. Daudz objektīvāk kā šajā gadījumā ir apklaušināt tās valsts iedzīvotāju profesionālās grupas, kas tieši saistītas ar korupcijas riska jomām, – uzņēmējus, politiķus un ierēdņus. Rezultāts liek cerēt, ka pēdējo gadu centieni ieviest kārtību korupcijas lauciņā sāk kaut nedaudz nest cerīgus rezultātus.
Pirmkārt, tas saistāms ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbību. Otrkārt, savu artavu cīņā ar korupciju devusi likumuzraugošās iestādes – prokuratūras – neatkarības palielināšana. Atliek vien cerēt, ka to sāktais darbs netiks apstādināts pusceļā, ka rīvēšanās starp “veco jauno” premjerministru Aigaru Kalvīti un KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu nenovedīs pie pēdējā nomaiņas ar daudz “piekāpīgāku” kandidātu. Starp citu, lielu artavu cīņā ar korupciju varētu ienest arī daudzo un nevajadzīgo birokrātisko šķēršļu aizvākšana no uzņēmēju un arī pārējo iedzīvotāju ceļa. Nav labākas augsnes korupcijai, jo īpaši pašvaldību līmenī, kā bezjēdzīgi daudzo saskaņošanu un atļauju pieprasīšana.
