Pēc attieksmes pret bēdīgi slavenajiem čekas maisiem Latvijas cilvēkus var iedalīt vismaz divās daļās: tajos, kas atbalsta to publicēšanu, un tajos, kas par visu varu vēlas pretējo.
Pēc attieksmes pret bēdīgi slavenajiem čekas maisiem Latvijas cilvēkus var iedalīt vismaz divās daļās: tajos, kas atbalsta to publicēšanu, un tajos, kas par visu varu vēlas pretējo. Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka beidzot šai problēmai jāpieliek punkts, jāpārtrauc maisu kā karsta kartupeļa viļāšana un to saturs jāpadara publiski pieejams. Piekrītu “Jaunā laika” priekšlikumam, ka kopā ar VDK aģentiem būtu jāpublicē arī Latvijā dzīvojošo PSKP funkcionāru un turklāt arī profesionālo čekistu vārdi. Aģenti faktiski nodarīja mazāku ļaunumu nekā abas pārējās noziedzīgā režīma stutes, viņi atradās to pakļautībā, un viņu nodarījums vairāk skar morāles sfēru.
Kādus argumentus mums liek priekšā negoda aizstāvji ar Latvijas prezidenti priekšgalā? Neesot pieejams pilns aģentu saraksts, tikai 15 procentu pienesuši ziņas, pārējie 85 procenti jāuzskata par goda vīriem, jo nodarbojušies ar ekonomiskajiem noziegumiem un pretizlūkošanu. Tiek runāts par cilvēku sanaidošanu, aģentu pēcteču sāpināšanu un… visādām smakām. Ja citu argumentu trūkst, mums teic, ka ar maisu publicēšanu cilvēki grib vienkārši apmierināt savu ziņkāri.
Manā izpratnē visi šie argumenti nav gluži bez pamata, tomēr tie neiztur kritiku. Atmetīsim ziņkāri, smakas un pamēģināsim pievērsties šai lietai nopietnāk. Argumentēšana ar pilnu aģentu sarakstu nozīmētu – ja nevar noķert visus zagļus, nedrīkst ķert nevienu. Bet no morāles viedokļa – ar ko aģents labāks par zagli? Padomju laika pretizlūkošana arī nav uzskatāma par goda lietu, varbūt pat par kaut ko šmucīgāku nekā “stučīšana”. Kas attiecas uz ekonomiskajiem noziegumiem, ar tiem varēja cīnīties arī citās struktūrvienībās, kas nebija tā sašmucējušās kā čeka. Stājoties darbā vai sadarbojoties ar čeku, katram vajadzēja apzināties, kur viņš savu kāju sper un ka tas ir kauna traips.
Man ne čekas “profi”, ne amatieri nekādu ļaunumu nav nodarījuši, tad kāpēc vēlos, lai to vārdi tiktu publicēti. Pirmkārt, aģentiem bija iespējas atzīties. Ja viņi to nav izdarījuši, paši vien ir vainīgi. Bet kur nu! Pat vēl vairāk – daži ar tiesas palīdzību, kur vienīgie liecinieki bija to vervētāji, “pierādīja” savu nevainību. Tomēr precedents bija Georgs Andrējevs. Ar savu atzīšanos viņš ne tikai nezaudēja, bet ieguva. Arī kā Latvijas labākais ārlietu ministrs pierādīja, ka ir goda vīrs. Tādus cilvēkus Saeimai vajadzētu reabilitēt un atcelt visus ierobežojumus. Rodas jautājums, kāpēc šim piemēram nebija sekotāju. Turklāt par precendentu var uzskatīt līdzīgu maisu publicēšanu dažā labā ārvalstī. Otrkārt, kaut arī nav pieejams visu aģentu saraksts, tomēr pieejams pats svarīgākais – pēdējo aktīvi darbojošos aģentu saraksts. Nav lielas nozīmes publicēt mirušo vai simtgadīgo čekistu vārdus. Tā gan būtu ziņkāres apmierināšana. Kāds partijas funkcionārs būs izņemts no saraksta, bet tas nekas. Tāpēc jau arī tie jāpublicē. Treškārt, tam ir divas galvenās jēgas. Vispirms tas, ka ar šīm personām vairs nevarēs manipulēt valsts ienaidnieks un viņi nevarēs ieņemt amatus, kas varētu kaitēt mūsu valstij. Apskatot jautājumu valstiski, tā būtu rēķinu noslēgšana ar veco režīmu, sabiedrības morāla attīrīšanās. Cits jautājums, vai to par tādu varētu uzskatīt attiecībā uz indivīdiem. Tur vajadzīga atzīšanās un grēku nožēla. Pašlaik ir situācija, ka mums pastiprināti nāk virsū kapitālisma sārņi, bet mēs vēl neesam atbrīvojušies no sociālisma sārņiem.
Ņemot to vērā, uzskatu, ka čekas maisu publicēšana ir Latvijas valsts varas pienākums un goda lieta.
