Par vienu no atjaunotās Latvijas lielkapitāla simboliem droši var uzskatīt naftas cauruļvadus, tautā dēvētus par «krievu trubām».
Par vienu no atjaunotās Latvijas lielkapitāla simboliem droši var uzskatīt naftas cauruļvadus, tautā dēvētus par “krievu trubām”. Ļautiņu iztēlē tās labāk par naudas drukājamo mašīnu gluži kā burvju nūjiņa briedinājušas gan izbijušu padomju prokurora un kompartijas aktīvistu, gan vecu jūras vilku kabatas, papildinot viņu kontus ar daudznuļļu summām. Pašlaik gan līdzpilsoņu prātus vairāk satrauc cita pa cauruļvadiem transportējama un kapitālu itin naski vairojoša dabas bagātība, proti, gāze.
Ne jau šī dabas dārguma smārds tik ļoti uztrauc patērētājus, bet gan gaidāmais tarifu lēciens, par kura kautru noklusēšanu pārmetumus izpelnījusies daļa Saeimā jaunievēlētās valsts politiskās elites un kas neizbēgami radīs pamatīgu domino kauliņu efektu, ko neizjutīs vienīgi meža vidū pēc pirmatnējās kopienas paražām dzīvojošie. Turklāt lēciens solās būt pamatīgs, procentu 50 kā minimums.
Brīžiem tā vien šķiet, ka Latvija kā tizla nāra sapinusies veiklu Eiropas darboņu izmestajos vispārējās liberalizācijas tīklos un vienlaikus paguvusi izaudzēt savā azotē niknu un riebīgu čūskulēnu “Latvijas gāzes” (LG) veidolā, nonākot pilnīgā apburtajā lokā. Tarifu kāpums, kā jau iepriekš vairākkārt prognozēts, neizbēgami un bez izņēmuma ietekmēs visas tautsaimniecības nozares, bet, lai cik arī būtu ekonomiski pamatots, tas ne par mata tiesu neuzlabo patērētāju situāciju. Var jau, protams, atsaukties uz bijušā ekonomikas ministra Aigara Štokenberga un LG bosa Adriana Dāvja tik daudzkārt maltajām demagoģiskajām pārgudrībām no sērijas, ka Latvijā pat pēc tarifu kāpuma būs “vislētākā elektrība un vismaz divkārt lētāka gāze, salīdzinot ar citām ES valstīm”, tomēr nekad nav gadījies dzirdēt piebildi, ka arī darba samaksa Latvijā ir krietni vien “lētāka”, salīdzinot ar tik daudzinātajām vecajām ES valstīm. Vēl nevienam politiskās elites pārstāvim tā arī nav pieticis drosmes atklāti atzīt, ka tieši individuālie patērētāji, īpaši no vismazāk pārtikušā slāņa, lai cik stulbi tas liktos, jau nto reizi kļūs par bezpalīdzīgiem absurdās situācijas upuriem, kad par visu jānorēķinās pēc liberāla rietumu tirgus principiem un cenām no ienākumiem, kas vairāk atbilst vistuvāko austrumu līmenim.
Dievzemīte kārtējo reizi šķiet iedzīta stūrī. LG jau sen pierādījis sevi kā nopietns uzņēmums, bezkompromisu cīņā pietiesājot no valsts vairāk nekā astoņus miljonus latu. Arī tagad Dāvja kungs paudis gatavību neatrisināmu domstarpību un pret liberalizāciju vērstas spirināšanās gadījumā saspēlēt ar valsti nelielu tiesiskā futbola maču un spēlē “vienos vārtos” atstāt to sausā, iekasējot vēl pa kādam liekam miljonam.
Politikāņu kungi un kundzes, sakožot zobus par jau savlaicīgi prognozējamu nespēju apkarot mūžīgo bubuli inflācijas maskā, gan var priecāties par ko citu – gaidāmais tarifu kāpums notiek brīdi pēc vēlēšanām, nevis pāris mēnešu pirms tām, kas nozīmētu teju vai politisku nāves spriedumu līdzšinējai elitei. Līdz nākamajām vēlēšanām vēl gaidāmi četri gadi, un pa to laiku materiāli sāpīgais trieciens sen būs nosēdies ar īsu atmiņu sirgstošā elektorāta prātos un veiksmīgi aizmirsts. Bet augstu tarifu dvingā gluži kā finansiālās gāzes kamerā smacētie ļaužu maciņi jau sen apraduši ar visu. Vēlams, ne tukši.
