Bailes. Vai ir zināms kāds, kurš nebaidītos, piemēram, no tumšām ielām, darba zaudēšanas vai vecuma?
Bailes. Vai ir zināms kāds, kurš nebaidītos, piemēram, no tumšām ielām, darba zaudēšanas vai vecuma? Es arī baidos. Žēl, bet nezinu, kādēļ. Vai tiešām iemesls ir alkas dzīvot? Varbūt neparedzamā nākotne? Ekoloģiskā katastrofa? Nē. Laikam zinu – baidos no ĻAUNUMA.
Klausoties ziņas, bieži vien brīnos. Par ko? Domāju, ka saprotat. Kā jums šķiet, vai šo ļaunumu izstaro daba, koki, mēness vai varbūt dzīvnieki? Kur tas rodas – vai esat kādreiz padomājuši? Tas nāk no cilvēkiem (no kā gan vēl). Protams, pazīstu daudzus labestīgus ļaudis. Bet ne tikai. Ja varētu ar kādu modernu skeneri sašķirot miljardīgo cilvēkbūtņu domas, kā būtu vairāk – labā vai ļaunā? Treniņam varam sākt ar ziņu lappusēm. Katrā pasaules daļā šobrīd notiek karš. Taču, lai arī cik slikti būtu, vienmēr var būt vēl daudzreiz ļaunāk. Tā reizē ir laba un slikta ziņa.
Pagājušā gadsimta 30. gados gaišākie pasaules prāti, kam rūpēja nākotne, centās noskaidrot visdrošāko vietu uz mūsu planētas. Un? Kāda sala Klusajā okeānā – Okinava. Vai zināt, kas uz tās notika pēc 15 gadiem? Grandioza Otro pasaules karu noslēdzošā kauja. Secinājumi?
Bailes. Bet vai tās ir tikai fiziskas? Vai dažkārt vēl vairāk nebaidāmies kļūt nesaprasti, nemīlēti, izsmieti? Uzprasiet jebkuram pusaudzim. Lai savas bailes nomāktu ar šķietamu laimes sajūtu, ir daudzi paņēmieni. Skaļa mūzika, apreibināšanās. Bet gandrīz visiem ir kopīgs princips: lai aizmirstos un mazinātu apziņas līmeni, līdz ar to apklusinātu sirdsapziņu. Vieni uzliek bravūrības masku, otri nicina citus un arī sevi. Ko es daru? Ieraujos sevī. Kā lai es jūtos sabiedrībā, kur pretimnācējam nav neērti tieši manā priekšā nospļauties?
Bet tagad – mazliet no otras puses. Baiļu sajūta ir iemontēta cilvēkā kā dabīga reakcija uz nezināmo. Ja zināms, ka ļaunums rodas cilvēkā (manī), no kā vajadzētu vairāk baidīties – no citiem vai no sevis? Sava likteņa noteicējs taču esmu es, nevis kāds tumsas ļaundaris. Tieši es varu pēkšņi sabojāt savu (un ne tikai savu) dzīvi. Prātā uzburas aina: cilvēks pie atombumbas pults; nē, šeihs, kam pieder šī bumba. Viņam ir ballīte, dzērieni. Domubiedri, kas atgādina par sasodīto jeņķu politiku. Zvans cilvēkam, kas sēž pie pults…
Vai jūs zināt, kādēļ gāja bojā senās civilizācijas? Viņu izgudrojumi apsteidza sirds izglītību un atbildības izjūtu, ko var iemācīt tikai ģimene. Sabiedrība nekad nepārmācīs cilvēku, kurš izliekas labs tikai tādēļ, ka tajā brīdī tas ir izdevīgi. Sirdsapziņa katram pašam jākopj un jāattīra no ļaunuma nezālēm kā puķu dārziņš. Un nebaidīsimies; tieši drosmīgie paliks vēsturē.
