Latvijā, iespējams, zināmām aprindām radies iemesls pacelt glāzes un saskandināt.
Latvijā, iespējams, zināmām aprindām radies iemesls pacelt glāzes un saskandināt. Relatīvi īsā laikā pēc Saeimas vēlēšanām valsts tikusi pie tikpat relatīvi jaunas valdības, kam jau iepriekš kā stabils priekšraksts apstiprināts jaunizcepts dokuments, kas parasti obligāts katrai izpildvarai – valdības deklarācija.
Lasot to, šķiet, ka starp rindiņām vīd odiozā eksbaņķiera un politiķa Eināra Repšes klasiskā frāze – kā var nesolīt? –, kas kļuvusi ne vien par virtuālo politiskās folkloras dainu skapju satura daļu, bet arī, pēc visa spriežot, iesakņojusies politiskās elites prātos, jo deklarācija pēc satura un būtības šķiet vienveidīga kā akadēmiskā teātra repertuārs un partiju priekšvēlēšanu solījumi, tikai ar liekulīgas kvintesences piesitienu un iespaidīgākā apjomā, gluži kā vajadzības izteiksmē rakstīta lielformāta pasaciņa.
Diezin vai Latvijas arhīvos atrodams otrs dokuments ar tik bieži dzirdētu solījumu frāžu atkārtojumiem vienkopus. Izbrīnu raisa gan jūtamais patoss, gan valdības veidošanas process ar iesaistītajām personālijām un “andelēšanos” par amatiem. Te būtu vietā neliela atkāpe – tieši “vecais jaunais” premjerministrs Aigars Kalvītis bija tas, kurš vēl pavasarī par pārāk dziļu saistību ar kretīnisko afēru, kas plašāk zināma kā “Jūrmalgeita”, no posteņa nolidināja tā brīža satiksmes ministru un “mācītāju” partijas kontrolpaketes turētāju Aināru Šleseru, skaisti un daiļrunīgi deklarējot, ka “neviens ministrs, pat vislabākais, nevar turpināt darbu, ja nebauda sabiedrības uzticību”. Par Šlesera uzticības kredīta atgūšanu nesējraķetes cienīgā ātrumā vēsture pagaidām klusē, taču tas, ka kādreizējais dižuzņēmējs atgriezies ministra krēslā, gan ir fakts. Bet tas jau, tā sakot, politiskajam tirgum raksturīgi.
Runājot par izstrādāto deklarāciju – pārāk ticama šķiet iespēja, ka jaunizveidotais kabinets piepūstiem vaigiem apņēmies nest to, ko knapi spēj kustināt, piedevām vēl ar gana demagoģisku vadmotīvu “prioritāte – cilvēks” (lai atceramies, ka līdzīgi savulaik, būdams premjera amatā, izteicās arī Andris Bērziņš). Tādas frāzes kā “samazināsim inflāciju”, “palielināsim valsts enerģētisko drošību” un “pārvarēsim krīzi iekšlietu sistēmā” labākajā gadījumā uz īsu brīdi uzlabo publisko tēlu, nevis liecina par realitātes izjūtu.
Kā gan iespējams nopietni runāt par inflācijas mazināšanu, ja tuvākajos pāris gados vien gaidāmi vismaz trīs energoresursu cenu superlēcieni, kā var runāt par enerģētiskās drošības palielināšanu, ja Latvija šajā ziņā no tuvējām ārzemēm atkarīga teju kā narkomāns no adatas? Ar kādu brīnumlīdzekļu palīdzību tiks pārvarēta krīze tādā nozarē kā iekšlietas, kas, pateicoties zināmu ministru “kompetencei”, novestas līdz “kliņķim” un kuras atveseļošanai Kalvīša kungs tā arī nespēja saņemties iepriekšējā pilnvaru laikā, tā vietā publiski pukojoties par policistu armādām, kas, norijot kauna krupi, pulcējās valdības ēkas durvjupriekšā, lai pieprasītu cilvēka cienīgu atalgojumu?
Savukārt vislielākais paradokss vērojams faktā, ka deklarācijā, kur “cilvēks ir galvenā prioritāte”, kā eksperti ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību jau norādījuši, tā arī nav iekļauta ne zilbe par cilvēktiesībām. Iespējams, šo trūkumu kompensēs Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšgalā negaidīti nokļuvušais Šlesera partijas biedrs un cienīgtēvs Jānis Šmits. Līdz šim dvēseļu gans izcēlies vien ar nikna maniakālisma pilnu vēršanos pret itin visu, kas pašam un partijai šķiet kaut mazākajā mērā piemērots apriešanai, ar nopietnu argumentāciju vai bez. Tomēr senā aksioma, ka katra tauta iegūst tādu valdību, kādu pelnījusi, kā allaž, piepildījusies. Šoreiz – solījumu atražotāju un vārdu spēles meistaru veidolā.
