Lāčplēša dienas priekšvakarā Zemessardzes 52. kājnieku bataljona štābā aicināju uz sarunu divus vīrus – kaprāli Daini Gribu un vecāko zemessargu Andri Marcinkeviču.
Lāčplēša dienas priekšvakarā Zemessardzes 52. kājnieku bataljona štābā aicināju uz sarunu divus vīrus – kaprāli Daini Gribu un vecāko zemessargu Andri Marcinkeviču. Abi Zemessardzē iestājušies divdesmit viena gada vecumā, abi no pagājušā gada augusta līdz šā gada februārim sekmīgi piedalījušies miera uzturēšanas misijā Kosovā. Par to saņemtas medaļas gan no NATO, gan Nacionālo bruņoto spēku vadības. Atšķirīgais ir tas, ka Dainis militārajā dienestā ir profesionālis, Andris Zemessardzē darbojas no pamatdarba brīvajā laikā.
Kā sākās jūsu gaitas zemessardzē?
Dainis Gribs: Esmu izaudzis pie Lietuvas robežas Bauskas rajonā. 1990. gadā atgriezos no obligātā dienesta padomju armijā un sāku strādāt par mehāniķi Sesavā. Sākās pārmaiņu laiki. Tolaik daudzi jauni vīri stājās zemessargos. Arī man militārās lietas patika, un 1991. gada beigās pieteicos arī es. Sievai Evai tas nebija īsti pa prātam. Mājās maza meitiņa, bet vīrs bieži vien ir prom, dažkārt arī naktī pilda dienesta uzdevumus. Tie savukārt bija saistīti ar reketieru “šņorēšanu”, kontrabandas “ķemmēšanu” tālsatiksmes vilcienos… Tomēr Eva ar manu izvēli samierinājās. Laulībā esam nodzīvojuši jau tikpat kā divdesmit gadu, apprecējāmies ļoti jauni – pirms manas aiziešanas obligātajā karadienestā. Deviņdesmito gadu vidū atnācām dzīvot uz Jelgavu. Septiņus gadus biju profesionāls karavīrs. Taču 2002. gadā atvaļinājos un sāku strādāt par šoferi Jelgavas Autobusu parkā. Pēc misijas nolēmu atgriezties profesionālajā dienestā.
Andris Marcinkevičs: Es nāku no Lielvircavas. Izmācījos par automehāniķi Jelgavas Tehniskajā licejā (tagad Amatniecības vidusskola – red.) un tiku iesaukts obligātajā dienestā Latvijas Republikas Jūras spēkos. Liepājas mācību centrā apguvu radiometrista specialitāti un tad tiku nosūtīts uz krasta apsardzes bataljonu Ventspils pusē. Dienests bija vienmuļš – sēdi bunkurā un vēro aparatūru. Attiecības starp dienesta biedriem – diezgan saspīlētas. Sauszemes robežsargi neieredzēja jūrniekus, un otrādi. Dažreiz ārpusreglamenta attiecības aizgāja pat līdz kautiņiem.
Kad pārnācu mājās, dabūju darbu apsardzē. Un tas savukārt bija saistīts ar Zemessardzi. Tā 1996. gadā arī iestājos zemessargos. Pirmais, kas krita acīs, bija dienesta biedru sirsnīgās, koleģiālās attiecības. Sieva Indra (apprecējāmies gadu pēc atgriešanās no obligātā dienesta) uz manām zemessarga gaitām skatījās un arī tagad vēl skatās mazliet šķībi. Tomēr arī viņa pieņēmusi, ka tā ir man svarīga lieta. Dēlam Naurim, kam drīz jau būs 11 gadu, radusies interese par jaunsargiem.
Deviņdesmito gadu beigās Latvijas presē daudzkārt tika minēts, ka starptautiskās komisijas Kosovā vienu pēc otra atrod masu kapus, kuros guldīti serbu nobendētie albāņi. Likās, ka Eiropā ātrāk miera nebūs, kamēr starptautiskie miera spēki neatbruņos arī Kosovas atbrīvošanas armiju. No otras puses, miera spēku misija ir salīdzinoši labi atalgots karavīra darbs. Piemēram, Preiļu 35. kājnieku bataljona dižkareivis Voldemārs Pastars atzīst, ka, Kosovā dienējot, viņš nopelnījis naudu, lai vecāku zemnieku saimniecība varētu iegādāties siena presi. Kāpēc jūs devāties uz Kosovu un kā gatavojāties šai misijai?
D.G.: Tas, ka zemessargi, nevis profesionālie karavīri tika aicināti pieteikties misijai Kosovā, mums bija kaut kas jauns. Tā arī es nolēmu kaut ko mainīt savā dzīvē. Gribētāju doties uz Kosovu bija vairāk nekā trīs simti, bet atsijāja tikai 78. Pirms došanās misijā bija veselības pārbaudes, intelektuālie un psiholoģiskie testi, mācības Dānijā. Kosovā bijām septiņarpus mēnešu, bet, skaitot kopā ar sagatavošanās laiku, līgums ar Aizsardzības ministriju bija noslēgts uz gadu.
A.M.: Arī mani vairāk par materiāliem apsvērumiem saistīja iespēja redzēt, kā tiek risinātas problēmas kādā no pasaules karstajiem punktiem. Par misijām bija dzirdētas visādas brīnumlietas. Nu radās iespēja ar tām iepazīties pašam.
Latvijas karavīri Kosovā jau ir no 2000. gada. Katru dienu Aizsardzības ministrijas mājas lapā var izlasīt, kāda Prištinā ir temperatūra, vējš, mitrums un ka latviešu miera uzturētājiem laiks paiet bez ārkārtas gadījumiem. Kā jums tur gāja?
D.G.: Domāju, ka misija izdevās labi. Ik dienas internetā vai pa mobilo telefonu varēja sazināties ar mājām. Laiks pagāja ātri. Kosovā pārsteidz, ka pilsētās uz ielām redz daudz cilvēku, brauc mašīnas. Kaut arī ekonomika stipri cietusi, oficiāli skaitās, ka ir liels bezdarbs, dzīve rit uz priekšu. Attiecības starp albāņiem, kas šajā Serbijas provincē ir vairāk nekā 90 procentu no iedzīvotāju skaita, un serbiem ir saspringtas. Ar serbiem, kas pārsvarā dzīvo kalnos, mums kontaktus nodibināt bija vieglāk. Viņi ir atvērtāki, latviešus uzskata par diezgan līdzīgiem saviem ticības brāļiem krieviem. Un pret tiem viņiem ir liels respekts. Mums arī reglaments ir stingrāks. Dāņi, kuru miera spēku bataljona sastāvā bija igauņu, latviešu vai lietuviešu rota, staigāja pa nometni šortos, T kreklos un čibiņās. Mēs – vienmēr formā. Latviešus dažkārt sūtīja tur, kur citu valstu miera uzturētājiem bija radušies konflikti.
A.M.: Kosova atgādināja Latviju deviņdesmito gadu sākumā. Kiosks pie kioska, visi kaut ko tirgo. Kriminālo grupējumu izskaidrošanās. Ja kāds serbu bodītē iemetis granātu, tūlīt tiek vainoti albāņi. Ja albāņu – tad serbi. Lielākā spriedze tur esot pavasaros, kad nokūst sniegs un serbi nāk lejā no kalniem. Ziemā kalniešu ciemati ir tā aizputināti, ka visa satiksme tiek pārtraukta. Ieroču viņiem ir daudz. Kalnos medību ieroči esot vajadzīgi, lai atšaudītos no vilkiem un lāčiem. Taču ir arī kaujas ieroči. Sagaidot Jauno gadu, šāva gaisā ar trasējošajām lodēm. Reiz liels “salūts” tika sarīkots arī tad, kad no cietuma tika izlaista kāda kriminālā autoritāte. Taču šos nereģistrētos ieročus atrast un konfiscēt miera spēku karavīriem izdevās ļoti reti.
Interesanta ir Kosovas daba – kalni. Vietām jutām skābekļa trūkumu. Ceļi ar 30 un pat 45 grādu slīpumu, dubļaini, slideni. Pagājušajos Ziemassvētkos gandrīz vai noslīdēju no klints… Bet tiešas dzīvības briesmas mums negadījās. Protams, vienu otru reizi bija nepatīkama sajūta. Piemēram, kad musulmaņiem saasinājās dāņu karikatūru skandāls. Mūsu rota taču pārvietojās ar dāņu mašīnām, bet, vai virs tās vējā plīvo Latvijas vai Dānijas karodziņš, to varēja neizšķirt. Albāņi bija nelaipni. Garām braucot, pusaugu puikas pat rādīja, ka šaus mūs nost.
Kādas bija latviešu karavīru attiecības ar citu valstu miera uzturētājiem?
D.G.: Ļoti labas. Mums notika kopīgas sporta spēles. Lai būtu interesantāk, nedēļu dzīvojām zviedru nometnē, bet viņi ciemojās pie mums. Kosovā ir miera uzturētāji no 32 valstīm.
Vai miera spēku misijai Kosovā redz galu?
D.G.: Nē, vietējie mums ne reizi vien teica – kolīdz jūs aizbrauksiet, sāksies karš. Nāks no Serbijas drošības spēki četņiki vai varu pārņems albāņu Kosovas atbrīvošanas armija.
A.M.: Nesen serbi referendumā nobalsoja, ka Kosova ir neatņemama Serbijas daļa. Līdz ar to izskatās, ka situācija nevirzās uz dialogu, bet gan uz konfrontāciju.
Kas mainījies pēc misijas? Kā iet tagad?
D.G.: Ja es nebūtu bijis misijā, droši vien turpinātu darbu Jelgavas Autobusu parkā. Taču tagad atkal esmu profesionālajā dienestā.
A.M.: Kad devos uz Kosovu, nebiju pārliecināts, vai atgriezīšos iepriekšējā darbavietā. Taču misija vēl nebija beigusies, kad mani aicināja atpakaļ (strādāju par tirdzniecības menedžeri pārtikas ražotāju firmā “Valdo”), un es piekritu. Miera spēkos gūtās zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā cietušajam man šovasar pēkšņi noderēja, braucot pa Lietuvas šoseju. Kāda sieviete, iespējams, ar nelielu braukšanas pieredzi, bija apgāzusies grāvī ar automašīnu, kurā atradās arī divi bērni. Braucu garām apmēram minūti pēc notikušā. Automašīna kūpēja un draudēja aizdegties. Piebraukušie divi vīrieši, šķiet, īsti nezināja ko darīt. Taču man pēc nedēļu ilgajiem medicīnas kursiem Dānijā bija diezgan skaidrs, kā jārīkojas. Viss beidzās labi.
Vai domājat vēl kādu reizi doties misijā?
D.G.: Es noteikti brauktu.
A.M.: Manam puikam nāk vecums, kad tēvam labāk būt mājās, bet citādi varētu.
