Ar darba devēju sacīto «Kur lai ņem strādniekus?» šodien nevienu vairs nepārsteigsi. Satiekot privāta, pašvaldības vai valsts uzņēmuma vadītāju, agri vai vēlu saruna nonāk līdz jautājumam, kur sameklēt čaklus un uzticīgus darbiniekus.
Ar darba devēju sacīto “Kur lai ņem strādniekus?” šodien nevienu vairs nepārsteigsi. Satiekot privāta, pašvaldības vai valsts uzņēmuma vadītāju, agri vai vēlu saruna nonāk līdz jautājumam, kur sameklēt čaklus un uzticīgus darbiniekus. Turklāt, lai viņi neprasītu pārāk lielas algas. Kaut gan arvien biežāk uzņēmumu vadītāji teic, ka būtu gatavi maksāt daudz vairāk, ja vien dabūtu labus darbiniekus. Līdzīgi kā citviet Latvijā kadru problēmas skar Jelgavas uzņēmumus. Īpaši tos, kuru specializācija ir metālapstrāde. Lietā tiek liktas arī dažas mūspusē neierastas darbinieku meklēšanas metodes.
SIA “Locitech” darbību Jelgavā sāka 2001. gada rudenī. Tā pieder Dānijas uzņēmumam “Haugaard”, kura galvenā produkcija ir metāla daļas augstas kvalitātes (arī cenas) mēbelēm. Tāpēc strādājošo kvalifikācijas prasības arī ir ļoti augstas. Pašlaik uzņēmumā Viskaļu ielā nodarbināti aptuveni četrdesmit cilvēku. No tiem metāla detaļas mēbelēm izgatavo divdesmit pieci. Daļa strādā metāla sagatavju ražošanā.
Alga – viens no veidiem, kā piesaistīt
SIA “Locitech” ražošanas vadītājs Vladislavs Sorokins uzskata, ka maksāt “normālu” darba algu – tas ir tikai viens no veidiem, kā uzņēmumam piesaistīt jaunus darbiniekus. “Īpaši svarīgi tas ir Jelgavā, kur pēdējos gados atvērts ievērojams skaits metālapstrādes uzņēmumu. Faktiski visi speciālisti pilsētā jau sen “izķerti”. Mums atliek vien cerēt, ka paši apmācīsim jaunus,” tā V.Sorokins. Cehā sastaptais Mārtiņš, kas izgatavo metāla daļu sagataves, “Ziņām” atklāj, ka mācās Amatu skolas otrajā kursā. Uz SIA “Locitech” viņam ieteicis doties uzņēmumā strādājošais paziņa. Vilcē dzīvojošais puisis strādā kopš septembra un ar darba apstākļiem un samaksu ir apmierināts.
Sarunā ar “Ziņām” ražotnes vadība atalgojuma apmēru gan neatklāj, sakot, ka tā ir vispārpieņemta prakse. Lai konkurenti nesaausās. Tajā pašā laikā vadība ir informēta par samaksas apmēru citos pilsētas un tuvējās apkārtnes uzņēmumos. Pa šiem gadiem izveidojies strādājošo “kodols”. Lielāka kadru mainība bijusi pirmajos gados, kad vajadzējis teikt ardievas arī dažam labam speciālistam. Vainīga vienmēr izrādījās ierastā liga – pārmērīga aizraušanās ar grādīgo. Tā kā rūpnīcas izstrādājumi ir gana ekskluzīvi un tātad arī dārgi, svarīgākais ir paveiktā precizitāte. V.Sorokins: “Varbūt neparasti, tomēr jāsecina, ka tieši precizitāte un liela atbildības izjūta raksturīga sievietēm, kuras ir gandrīz puse no “smalkākā” darba – metināšanas ar argona gāzi – veicējām.”
Kopīgi svētki un iespēja stažēties
Papildu stimuls strādājošajiem ir kopīgie pasākumi – ikgadējie sporta svētki ar ģimenes locekļiem. Tiek arī svinēti Jāņi un Ziemassvētki. Faktiski visi metālapstrādē pašlaik nodarbinātie vismaz reizi gadā dodas uz Dāniju, kur mātesfirmas uzņēmumā iepazīstas ar jaunumiem metālapstrādē. Interesanti, ka uzņēmuma piedāvātā iespēja kādu brīdi padzīvot valstī, uz kuru dažs labs vēlētos pārcelties, ļāvusi citādi palūkoties arī uz situāciju pašu zemē. Vairāki strādnieki atklāja, ka pēc uzturēšanās Dānijā secinājuši, ka nekur pasaulē nav “maizes bez garozas”. Līdz ar to viņu pašreizējais atalgojums un darba apstākļi Latvijā ir pietiekams stimuls nemeklēt laimi citur.
Tā kā ārvalstu partneri pārliecinājušies par mūsu cilvēku varējumu, jelgavnieki būtu ar mieru paplašināt ražošanu. Plašajā cehā jaunām darba vietām rūmes ir gana. Pašlaik pašu spēkiem un piepalīdzot dāņu speciālistiem tiek apmācīts Rīgas Tehnisko universitāti beidzis inženieris. Taču vajadzētu vēl vismaz desmit jaunu strādnieku, vēlams ar pietiekamu kvalifikāciju metālapstrādē. Tajā pašā laikā skaidrs, ka mūsu pilsētas iespējas šajā ziņā ir izsmeltas. Vienīgi var cerēt, ka “alga nedaudz virs vidējās Jelgavas uzņēmumos”, kā arī citi minētie pasākumi stimulēs strādātgribētājus doties uz šejieni. Vai tā notiks, protams, rādīs laiks.
Par jaunu darbinieku – prēmija
Uzņēmuma apmeklējuma reizē “Ziņas” varēja pārliecināties par kādu gana interesantu jauninājumu darbinieku vervēšanā. Līdz šim par ko tādu bija gadījies dzirdēt tikai no ārvalstu pieredzes. Proti, ražotnes vadība gatava maksāt prēmiju ikvienam savam strādājošajam, kas atvedīs jaunu darbinieku. Protams, naudu varēs saņemt tikai tad, ja tas izrādīsies uzņēmumam piemērots.
Par to, ka šāda jaunu darbinieku meklēšanas metode nav sveša arī citur Jelgavā, liecina V.Sorokina lūgums “Ziņām” nepublicēt izmaksājamās prēmijas apmēru. Tā teikt, lai konkurenti kadru meklēšanā izsaka savus priekšlikumus.
