Krieviem ir sakāmvārds, kuram, iespējams, latviešu valodā ir analogs, taču man prātā nenāk. Proti, kamēr pērkons nenodārd, zemnieks nepārkrustīsies.
Krieviem ir sakāmvārds, kuram, iespējams, latviešu valodā ir analogs, taču man prātā nenāk. Proti, kamēr pērkons nenodārd, zemnieks nepārkrustīsies. Sakāmvārda jēga visnotaļ skaidra – kamēr nav notikusi nelaime, nekas netiek darīts, lai to novērstu. Tas, ka latviešiem sakāmvārds ar šādu jēgu, pat ja ir, nav diez cik izplatīts, mums glaimo. Tātad esam apdomīga tauta, kas nepaļaujas uz – gan jau. Diemžēl par mūsdienu Latvijas politisko eliti to nevar teikt.
Cik simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku vajadzēja aiziet bojā uz Latvijas autoceļiem, lai beidzot pieņemtu attiecīgus likumus, kas liktu nopietni padomāt, pirms alkohola reibumā sēsties pie stūres? Vai tiešām bija jāaiziet bojā vairākiem izpletņlēcējiem, lai armijā sāktu nopietni uztvert reglamentu? Vai veselai ģimenei bija jāizlec no astotā stāva, lai kaut cik sakārtotu ugunsdrošības sistēmu valstī?
Mēdz teikt, ka gudrais mācās no svešām kļūdām, bet dumjais pat no savām ne. Pirms četriem gadiem Igaunijā notika masveida saindēšanās ar nelegālo alkoholu un aizgāja bojā vairāki desmiti cilvēku. Zinot šķaidekļa tirdzniecības apmērus Latvijā, vai tiešām bija grūti paredzēt, ka līdzīgs notikums pie mums ir tikai laika jautājums? Taču nekas netika darīts.
Jau sešpadsmito gadu Latvijas tauta masveidā tiek indēta ar dažādiem šķaidekļiem, kas jebkurā diennakts stundā nopērkami pat visattālākajā lauku nostūrī, kur maizi atved reizi nedēļā. Kad atjaunotās Latvijas pirmajam premjeram Ivaram Godmanim jautā, ko viņš uzskata par savas kādreizējās darbības kļūdām, viņš secīgi, atliecot pirkstus, min viskautko, tikai ne to, ka līdz bezjēdzībai liberalizēts alkohola tirgus. Atceros, kā ikvienā tirdzniecības būdiņā, pārtikas veikalā, pat uz galdiem ielas malā (bija tāds tirdzniecības veids) līdzās pienam, maizei un citām ikdienas pārtikas precēm greznojās litrīgās “Royal” spirta pudeles. Vēlāk to vietu ieņēma visādi aslanofi, petrofi utt. Tolaik valstiskā līmenī faktiski tika dota zaļā gaisma visu šo dziru tirdzniecības tradīcijai. Džins tika izlaists no pudeles, un līdz šim to atpakaļ nav izdevies dabūt līdzīgi kā sumbrus Papes aplokā.
Visus šos gadus likumsargi it kā cīnījušies pret nelegālā alkohola tirgoņiem, taču rezultāti ir nožēlojami. Šis rūpals cietis labākajā gadījumā kā zilonis no oda kodiena. Spriediet paši. Latvijas nelegālā alkohola tirgū ik dienas tiek realizēts aptuveni no divām līdz piecām tonnām spirta. Ja policija kā lielu sasniegumu uzrāda 200 litru konfiscēšanu Rīgas Centrāltirgū, tad komentāri lieki. Arī niecīgie administratīvie sodi nav citādi vērtējami. Pēc masveida saindēšanās ar nenosakāmas izcelsmes un sastāva dziru tagad notiek kaut kāda rosīšanās.
Taču arī šoreiz mūsu amatpersonas paliek uzticīgas saviem principiem. Pirmie saindēšanās upuri Preiļu slimnīcā nonāca jau vairāk nekā pirms mēneša, un tās ārstu trauksmes zvani skanēja pirms vairākām nedēļām. Taču varas gaiteņos un policijas vadības kabinetos to neviens nevēlējās dzirdēt. Visi bija gluži kā aizmiguši. Modās lēni un smagi, it kā paši būtu grādīgo sadzērušies. Jāpiebilst, ka policijas vadības brauciens uz Preiļiem vairāk gan izskatījās kā parasts ķeksīša pasākums, vai šajā Latgales pilsētā ir vairāk šķaidekļa tirdzniecības vietu nekā citur. Tas, ka tur tirgo īpaši nekvalitatīvu “mantu”, lietas būtību nemaina. Bet tā ir tāda, ka tikpat enerģiski, cik pēdējā draņķa tirgotavas, jāizskauž arī parastās, ar kurām pilna Rīga un Latvija.
Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Arī šoreiz varam cerēt, ka nezināmās indes upuri nebūs veltīgi. Jādomā, ka beidzot likumdevējiem atvērsies acis un viņi sapratīs, ka tautas indēšana vienreiz par visām reizēm jāizbeidz. Citādi sabiedrībai būs jāsāk domāt, ka aiz šīs nelikumīgās alkohola tirdzniecības stāv politiskais lobijs.
Tas, ka nelegālā alkohola tirdzniecībā apgrozās ievērojamas summas, ir nenoliedzami. Savukārt, kur liela nauda, tur lielas intereses un ietekme. Varbūt esmu naivs, taču gribētos ticēt, ka šī ietekme līdz politiskajām virsotnēm tomēr nesniedzas. Tā apstājas kaut kur vidējā līmenī. Ja arī šoreiz netiks rasts kardināls problēmas risinājums, savas domas būs jāmaina. Diemžēl pirmās pazīmes jau parādās.
Vairākās Latvijas televīzijās savu viedokli izteica partijas “Jaunais laiks” deputātes Linda Mūrniece un Solvita Āboltiņa. Viņuprāt, ar likumdošanu viss kārtībā, bet vainīgi kūtrie un strādāt negribošie policisti ar iekšlietu ministru priekšgalā. Gribas cerēt, ka tā ir vienīgi politisko intrigu vērpšana, nevis apzināti centieni bloķēt jebkādas izmaiņas likumdošanā, lai šķaidekļa tirgoņus noliktu pie vietas. Tur, kur tiem jāatrodas, – aiz restēm.
Nobeigumā gribu ierosināt Terminoloģijas komisijā izskatīt ierosinājumu krieviskās “krutkas” vietā lietot vārdu šķaideklis.
Saīsināti no www.delfi.lv
