Atmiņā spilgti iespiedusies kāda aina no bērnības – sešdesmitajiem gadiem. Bija vējaina un drēgni pelēka rudens diena, ārēji nekas neliecināja par ko īpašu.
Atmiņā spilgti iespiedusies kāda aina no bērnības – sešdesmitajiem gadiem. Bija vējaina un drēgni pelēka rudens diena, ārēji nekas neliecināja par ko īpašu. Vakarā pirms gulētiešanas māte ieaicināja savā istabā, sakot, ka šodien vēloties noteikti kopā ar mani teikt vakara lūgšanu. Drēbju skapja durvis, kas parasti stāv aizvērtas, šoreiz bija līdz galam vaļā. Māte no atvilktnes dziļuma izņēma mazu paciņu un tina to vaļā. Tas bija sarkans un balts audums. Tad viņa sacīja: “Šodien ir 18. novembris – Latvijas valsts dibināšanas diena –, to atceries. Un šis ir īstais Latvijas karogs, pašas rokām mājturības stundā šūts, sargi to!” Pēc lūgšanas māte karogu salocīja un nolika atpakaļ lādes dziļumā.
Apzinoties, cik svarīgas bērnībā vecāku ieaudzinātās vērtības, domāju par atbildību savu bērnu priekšā. Savus karogus nu varam no lādēm celt un augstu mastā vilkt, arī runāt par ideāliem. Taču par valsti man reizēm prieks un lepnums, reizēm dusmas un skumjas. Dažkārt tā šķiet dižmanīgi liela un neaizsniedzama, it sevišķi jau saviem pilsoņiem ar to “necienīgajām” vajadzībām! Citkārt – glaimīgi pakalpīga pret tiem, kam lielākā ietekme, ka kauns to varas vīru un sievu dēļ, kam esam devuši varu tautas šodienas gaitas lemt. Dievs jau ne reizi vien, bet divkārt mums dāvājis brīvību, lai turam šo dārgo dāvanu patiesi vērtu un neiztirgojam visu šodienas pirkt un pārdot gribošās pasaules vērtību tirgū.
Dieva vārds rosina cerību un stiprina mūs, paužot: “Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jer.29:11) Lai pielūkojam, ka mūsu cerību debesis nav tik zemas, ka tur vien putras karoti aizbāzt!
