Pirms diviem gadiem 16. novembrī pirmo reizi Latvijā atzīmēja Starptautisko iecietības dienu.
Pirms diviem gadiem 16. novembrī pirmo reizi Latvijā atzīmēja Starptautisko iecietības dienu. 1945. gadā šajā datumā parakstīta UNESCO Konstitūcija, bet plašāk pasaulē iecietības dienu sāka atzīmēt 1996. gadā. Tās mērķis ir pievērst plašāku uzmanību cilvēku izglītošanai par iecietības jautājumiem un mobilizēt iedzīvotāju atbalstu tai. Demokrātiskā sabiedrībā iecietība ir brīvība no aizspriedumiem pret citiem. Tas nozīmē, ka iecietīgs cilvēks dažādas reliģiskās, etniskās un rasu piederības pārstāvjus pieņems kā vienlīdzīgus. Šo jēdzienu varētu vēl paplašināt, tajā iekļaujot arī uzvedības un izskata dažādību, ja tā atbilst vispārpieņemtām cilvēciskas sabiedrības normām.
Tiktāl teorētiski viss skan labi. Teju uz absolūtu idilli velk šodien paredzētie pasākumi. Pašmāju pieredze liecina – neko tālāk par apjausmu, ka esam neiecietīgi, netiekam. Vai “Ziņu” lasītāji atceras, kādu komentāru un pārspriedumu vētru sacēla informācija par jelgavnieci, čigānu tautības sievieti, kas bija izteikusi vēlmi strādāt veikalā par pārdevēju? Daudziem, pat viņu nepazīstot, bija skaidrs – visi čigāni ir zagļi, narkotiku tirgoņi un vispār blēži pēc definīcijas. Čigāns – tātad tas ir zīmogs uz mūžu? Tajā pašā laikā reti kurš pat mēģinājis iedziļināties šīs tautas garīgajā mentalitātē un problēmās. Jāsecina, ka mūsu aizspriedumi atražo to līdzšinējo problēmu loku, kas saistīta ar čigānu iekļaušanu sabiedrībā.
Šajā kontekstā daža laba politiķa, tostarp arī ministra, nevēlēšanās atbalstīt valsts programmu čigānu integrācijai Latvijas sabiedrībā vērtējama kā klaja divkosība. Vārdos teju vai visi esam demokrātijas un iecietības pirmrindnieki. Vien brīdī, kad tā jāliek lietā, parādās patiesā attieksme. Piemēram, saistībā ar neiecietību vistiešākais sakars ir kādai valstiskajai struktūrai, kuras izveide un tālākais liktenis nešķita svarīgs iepriekšējai Saeimai. Runa ir par valsts tiesībsarga jeb ombuda biroja darba sākšanu no nākamā gada. Starp citu, to paredz mūsu valsts starptautiskās saistības, kuras tik aizrautīgi aizstāvēja tie paši politiķi, kas tā arī līdz šim nav pakustinājuši ne pirkstiņa, lai tāds sāktu darboties. Pilnīgi skaidrs, ka Valsts cilvēktiesību biroja spēja aizstāvēt mūsu tiesības ir izsmeltas. Lai arī cik savai lietai uzticīgi cilvēki tajā strādātu, ar ierobežotiem resursiem viņiem nav iespējams ķerties pie jomām, kas jau tagad prasa aktīvi iejaukties. Runas par valsts tiesībsarga institūcijas izveidi klīst jau vismaz septīto gadu. Tiktāl, ka likumdošanas bāze būtu sakārtota, esam nonākuši. Viss “noštopējies”, ticamākais, politiķu galvās un gribēšanā. Viņiem tas līdz šim šķitis lieks un nevajadzīgs un, kā var noprast, tiks vilkts garumā, cik vien iespējams. Par to liek domāt tas, ka pilnā nopietnībā Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amatam joprojām āža ietiepībā tiek “bīdīts” Jānis Šmits no LPP/”Latvijas ceļa” alianses. Lai nu kuru no iespējamiem šā amata kandidātiem, bet tieši Šmita kungu par iecietības paraugu pret citādo nekādi nevar uzskatīt. Pietiek vien atcerēties viņa bārstītās domu pērles par citas seksuālas orientācijas cilvēku tiesībām. Ombuda tiešs pienākums būtu arī mūs pasargāt no valsts administratīvā aprāta patvaļas. Varbūt tieši šis aspekts bijis svarīgs, lai jaunā institūcija nevarētu sākt darboties? Tā ka mūsu pašu iecietība un varas turētāju attieksme iet cieši rokrokā un situācija ir tāda, kāda ir. Starp citu, arī tie, kas būtu jāaizstāv pret neiecietības izpausmēm, bieži vien nav nekādi iecietības paraugi. Stulbākais, ka galu galā bieži vien labi domāti darbi un idejas noslīkst savstarpējas apsaukāšanās dueļos.
