Vēl aizvien dzimumu līdztiesības jautājumi visbiežāk saskatāmi nevalstisko organizāciju, reizēm arī politiskajā dienas kārtībā, tomēr, ikdienā domājot par ģimenes dzīvi un sociālajām lomām, vairums sabiedrības pārstāvju tos neattiecina uz sevi.
Vēl aizvien dzimumu līdztiesības jautājumi visbiežāk saskatāmi nevalstisko organizāciju, reizēm arī politiskajā dienas kārtībā, tomēr, ikdienā domājot par ģimenes dzīvi un sociālajām lomām, vairums sabiedrības pārstāvju tos neattiecina uz sevi. “Šī jau uzvedas kā džeks!” vai “Es taču esmu normāls cilvēks, nevis kaut kāda sieviete!” – šādi izteikumi vēl aizvien dzirdami jauniešu vidū. Domājot par vārdu savienojumu “vīrietis un dzimumu līdztiesība”, rodas jautājumi – kā džeki jeb vīrieši uzvedas un ko Latvijas sabiedrība izprot ar vārdu “vīrietis” – tas ir dzimums vai īpašību kopums?
Ieklausoties mūsu dzimumu stereotipos par to, kas ir vīrietis, ko viņš dara vai nedara, diezgan neapzināti esam nostājušies ierakumu divās pusēs. No vienas puses ir sievietes, kam jaunā vīrieša ienākšana dzīvē liekas īpaši nozīmīgs notikums. No otras – sabiedrības attieksme, kā šim vīrietim jāizturas pret sievieti, kā viņai jāizturas pret vīrieti, ko viņš drīkst un ko nedrīkst atļauties saskarsmē ar sievieti, piemēram, jau no bērnības tiek nosodīta vīrieša emociju izlāde, kas daļēji jau pārtapusi par vīriešu ikdienu: “Raudāt? Tas jau normāli! Bet skolā es neraudāšu, ko par mani padomās?”, “Es taču neesmu kaut kāda meitene, kas par visu var bimbāt!”
Vienlaikus vērojot sabiedrībā notiekošos procesus ap dzimumu līdztiesību, bieži šķiet, ka notiek atklāta “amazoņu” (sieviešu) kauja pret “spēka un gudrības iemiesojumu” (vīrieti). Futbols par pilntiesīgas būtnes atzīšanu no sieviešu pozīcijām un bailēm zaudēt ietekmi gan sabiedriskajā, gan personīgajā līmenī no vīriešu puses. Tomēr kaujas lauks nav labākais ceļš uz dzimumu līdztiesību. Kā vīriešiem, tā sievietēm jāiesaistās konstruktīvā diskusijā.
Pētījumi liecina, ka vīrieši ir izteikti homosociāli (vislabprātāk socializējas ar sava dzimuma pārstāvjiem), līdz ar to iesaiste dzimumu līdztiesības jautājumos viņiem var šķist kā darbošanās tamborēšanas pulciņā. Tādēļ Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkls, pateicoties Labklājības ministrijas un Eiropas Sociālā fonda atbalstam, īstenoja īpašu projektu jaunajiem vīriešiem, galvenokārt vidusskolās, par dzimumu līdztiesību “Vecīt, nepadodies!”. Analizējot sarunas ar puišiem un jauktām grupām, jāsecina, ka diskusija par vīrieti, vīrišķību un dzimumu līdztiesību ir gana aktuāla, jo attieksme pret šiem jautājumiem ir atšķirīga. Krasas atšķirības izpratnē par dzimumu līdztiesības jautājumiem vērojamas starp jauniešiem Rīgā un reģionos. Lauku rajonos vairāk tiek uzsvērta sievietes kā pavarda sargātājas un vīrieša malkas cirtēja loma. Vienlaikus neizprotamas ir jauno vīriešu bailes no dzimumu līdztiesības, minot pat salīdzinājumu “tās jau trakās vīriešu nīdējas”.
Svarīgi apzināties, ka dzimumu līdztiesības jautājumi nevar tikt risināti vienpusēji, tam jābūt divpusējam procesam – dialogam, kurā piedalās abi dzimumi. Tieši vīriešu neiesaistīšana, neskaitāmi pārmetumi un iracionālās bailes no varas zaudēšanas radījušas labvēlīgu augsni aizspriedumiem par dzimumu līdztiesību. Tādēļ, lai sasniegtu rezultātu, pirmkārt laužami negatīvie aizspriedumi par dzimumu līdztiesību un tās nozīmi katra cilvēka dzīvē. Kaut arī Latvijā uz politiskās skatuves aktīvu vietu iekarojušas sievietes – Valsts prezidente, bijusī 8. Saeimas priekšsēdētāja, gana ievērojamas ministres un deputātes –, kas liecina par zināmu dzimumu līdztiesības briedumu, tomēr darāmā vēl daudz. Veidojot Latvijas dzimumu līdztiesības politiku, jāatzīst, ka esam sekojuši daudzu valstu piemēram, atstājot vīriešus novārtā. Tomēr vienlaikus arī jāuzsver pašu vīriešu pārlieku lielais kūtrums vai bailes iesaistīties šo jautājumu risināšanā.
Par dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz vīriešiem liecina aizvien augošais vīriešu pašnāvību skaits, viņu izglītības trūkums, arī paniskas bailes no vīrišķības zaudēšanas. Labklājības ministrijas informatīvo kampaņu par dzimumu līdztiesību laikā veiktie pētījumi liecina, ka 85 procenti Latvijas sabiedrības uzskata, ka vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam. Gribētos ticēt, ka šo nieka atlikušo 15 procentu vidū būtu tieši jaunākā paaudze, tomēr tā nav. Pat jaunieši diezgan pārliecinoši uzskata, ka vīrietim jābūt galvenajam ģimenes apgādniekam, viņš ir ģimenes galva, publiski neizpauž savas emocijas, spēj vairāk nekā sieviete, pamatojoties uz spēku un loģisko domāšanu.
Jāatzīst, ka vīrietis ir dzimums un vīrišķība – īpašība, kas vienlaikus tiek izmantota, lai definētu, iespējams, mūsdienu brīvajā tirgus ekonomikā nepierastu vīrieti – kopts, atalgojums lielāks nekā sievietei, neņemot vērā profesionalitāti, ģimenē bieži vardarbīgs, ierodoties mājās, ieguļas dīvānā, vienā rokā alus pudele, otra – vīrieša ķermeņa vissiltākajā daļā, blakus televizora pults un pilna uzmanība sporta pārraidēm. Rodas jautājumi par vīrišķību – vai tā ir vīrišķīga attieksme pret sevi kā personību, rūpēties par savu veselību (ne tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā), kopt sevi (vairāk, nekā pieprasa pamata higiēna), iepirkties, audzināt bērnu, rūpēties par ģimenes pavardu vai cīnīties par dzimumu līdztiesību. Jauniešu vidū bieži izskan atbildes: “Bail, ka padomās, ka esmu zilais!”, “Mēs jau neesam nekādi mīkstie, lai nevarētu pelnīt vairāk kā sievietes!”, “Audzināt bērnu? Ko es no tā iegūšu? Vai kāds man par to maksās?”.
Dzirdētais liek secināt, ka steidzami jārisina jautājums par veselības un dzimumu līdztiesības mācības pasniegšanu Latvijas vispārizglītojošajās mācību iestādēs. Pašlaik jauno vīriešu zināšanas, jo īpaši par higiēnas un veselības, seksuālās veselības jautājumiem, vērtējamas kā kritiskas. Ceru, ka vīrietis arī turpmāk būs vīrietis, bet viena no vīrišķības izpausmēm būs iestāšanās arī par dzimumu līdztiesību.
Saīsināti no politika.lv
