Lai gan esam iestājušies ES un uzņēmēji nonākuši vienotajā Eiropas 450 miljonu tirgū, katras atsevišķās valsts un tās uzņēmumu attīstības un konkurētspējas perspektīva vispirms atkarīga no valsts mugurkaula.
Lai gan esam iestājušies ES un uzņēmēji nonākuši vienotajā Eiropas 450 miljonu tirgū, katras atsevišķās valsts un tās uzņēmumu attīstības un konkurētspējas perspektīva un arī iedzīvotāju labklājība globālajā ekonomikā vispirms atkarīga no valsts mugurkaula.
Tā var secināt pēc starptautiskajā Eiropas Darba devēju un rūpnieku konfederāciju apvienības (UNICE) ikgadējā konferencē Briselē izskanējušajām diskusijām. UNICE ir nozīmīgākais Eiropas uzņēmēju interešu pārstāvis ES institūcijās. Apvienības asociētais loceklis kopš 2004. gada ir arī Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Konferences darbā piedalījās vairāk nekā tūkstotis uzņēmēju no visas Eiropas, lai diskutētu ar ES institūciju un dalībvalstu pārstāvjiem par Eiropas nākotni, izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju un uzņēmumu attīstības perspektīvām ES.
Konferences noslēgumā UNICE prezidents Ernests Antuāns Seilliers un Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barozu pauda pārliecību, ka ES un Eiropas bizness var veidot veiksmīgu publisko un privāto partnerību. Tomēr diskusijas par globalizācijas ietekmi uz ES ekonomiku un tendencēm pārvietot uzņēmumus uz zemēm, kas izdevīgākas uzņēmējdarbības attīstībai, bija spraigas.
Lisabonas stratēģija
Konferencē liela nozīme tika pievērsta 2000. gadā Eiropas Padomē (EP) apstiprinātajai Lisabonas stratēģijai, uzsverot, ka praksē tā īsti nedarbojas. Tas ir stratēģiskās attīstības dokuments, kas nosaka ES ekonomiskās attīstības virzienus līdz 2010. gadam. Stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai ES kļūtu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas attīstās ilgtspējīgi, radot vairāk un labākas darba vietas un lielāku sociālo vienotību, kā arī nodrošinot vides aizsardzību.
Konkurētspējas izaugsme panākama, veicinot katras dalībvalsts un visas ES ekonomisko attīstību. Tās sasniegšanai noteikti konkrēti uzdevumi, kas apvienoti trīs blokos: ekonomiskā izaugsme, stabila makroekonomika un konkurētspēja; ar nodarbinātību un integrāciju saistīta sociālā kohēzija (izlīdzināšanās), kā arī ekoloģiski pieļaujama un efektīva dabas resursu izmantošana un piesārņojuma samazināšana. Stratēģijā izvirzīts mērķis – paaugstināt nodarbinātības līmeni ES no vidēji 61 procenta 2000. gadā līdz 70 procentiem 2010. gadā un gādāt, lai nodarbināto sieviešu proporcionālā daļa palielinātos no 51 līdz 61 procentam.
Pērn martā EP pārskatīja Lisabonas stratēģiju, atzīstot, ka panākts zināms progress, tomēr tas nenodrošina galveno mērķu sasniegšanu. Tāpēc nolemts koncentrēties uz izaugsmi un nodarbinātību, pamatojoties uz stabilu makroekonomikas politikas vidi un sistēmu, kas virzīta uz sociālo kohēziju.
Šā gada EK ikgadējā progresa ziņojumā par Lisabonas stratēģiju apskatītas jomas, kurās ir trūkumi, un to novēršanai ierosināti konkrēti pasākumi ES un dalībvalstu līmenī. Ziņojumā norādītas četras galvenās pasākumu jomas: ieguldījums izglītībā, pētniecībā un inovācijās; mazo un vidējo uzņēmumu darbības veicināšana; nodarbinātības politika, kas vērsta uz cilvēku iesaistīšanos darba tirgū; drošas un ilgtspējīgas enerģijas piegādes nodrošināšana.
Latvijas prioritātes
Arī Latvija kā ES dalībvalsts pērn oktobrī uzņēmusies saistības realizēt Lisabonas stratēģijas mērķus, apstiprinot nacionālo Lisabonas programmu. Tajā izvirzītas piecas prioritātes – makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, zināšanu un inovāciju stimulēšana, investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana, nodarbinātības veicināšana, izglītības un prasmju uzlabošana. Ekonomikas ministrija, kas sadarbībā ar nozaru ministrijām un citiem partneriem izstrādājusi programmu, atzīst, ka tajā izvirzītie mērķi ir sasniedzami. Proti, pērn IKP mūsu valstī palielinājās par 10,2 procentiem, bet šā gada pirmajā pusē – par 12 procentiem. Tas ir straujāk, nekā noteikts programmā. Arī nodarbinātību raksturojošie rādītāji pie mums strauji uzlabojas. Tās līmenis pērn palielinājās par 1,1 procentu un sasniedza 63,4 procentus. Bezdarba līmenis no 10,4 procentiem 2004. gadā samazinājies līdz 8,7 pērn un 7,2 procentiem šā gada vidū.
EK, izvērtējot Latvijas programmu, ieteikusi mūsu valdībai izstrādāt konkrētus pasākumus, lai mazinātu lauku un pilsētas atšķirību, īstenotu ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju nodarbinātības pasākumus, kā arī izvērtētu, kā minimālās algas palielināšana ietekmēs zemāk atalgoto darbavietu radīšanu.
Inovācijās atpaliekam
Viens no Lisabonas stratēģijas stūrakmeņiem ir inovācijas. Par galveno to veicinātāju ES atzīti zinātniskie pētījumi, izvirzot mērķi tiekties, lai šai jomai ES valstīs atvēlētu trīs procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Statistiķu apkopotie dati par Latviju šajā ziņā vēl neliecina par pozitīvām tendencēm. Tikai nedaudz vairāk kā piektā daļa uzņēmumu pieskaitāmi inovatīviem, kas tirgū ieviesuši jaunus vai būtiski uzlabotus produktus vai kuros pašos ieviestas jaunas tehnoloģijas. ES valstīs inovatīvo uzņēmumu īpatsvars vidēji sasniedz 45 procentus. Arī finansējums zinātnē un pētniecībā Latvijā nav pat procents no IKP.
Rūpniecībā dominē nozares, kas saistītas ar dabas resursu pārstrādi un lētā darbaspēka izmantošanu. Augsto tehnoloģiju īpatsvars rūpniecībā ir ap pieciem procentiem, bet eksporta struktūrā nesasniedz desmit procentu, kamēr attīstītajās valstīs tas ir četras reizes lielāks. Augsto tehnoloģiju uzņēmumos pie mums strādā ap 4 procenti nodarbināto, ES vidēji – 11 procentu.
Piekrīt UNICE vadībai
LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs uz jautājumu, ko uzstājoties būtu teicis UNICE dalībniekiem, norāda, ka piekristu Eiropas darba devēju organizāciju apvienības prezidenta teiktajam. Proti, par pēdējo gadu neveiksmēm un to, ka Lisabonas stratēģija “nestrādā”, atbildība jāuzņemas arī ES politiķiem un EK. Būtiska nozīme ir izaugsmei, tieši tā veicina nodarbinātību un nozīmē labklājības palielinājumu, kas skar ikvienu cilvēku. Vēl kāds aspekts – Eiropā ir viena no pasaulē mūsdienīgākajām sociālajām sistēmām. Ar to varam lepoties, bet tā ir arī smaga, ietekmē uzņēmējus un valstis. Lai to saglabātu, būs jāstrādā vēl stingrāk, tāpēc svarīgi būt objektīviem. Būtiski ir jautājumi, kas saistīti ar iekšējo tirgu un kārtību, tirdzniecības liberalizāciju u.c. ES iekšējais tirgus ir unikāls, bet uzņēmējiem, kas tik daudz dod attīstībai, kaut kas arī jāsaņem pretī. “Ja nebūs labvēlīgas uzņēmējdarbības vides, bizness muks no ES, no savām mītnes zemēm. Tie bija nopietni signāli Eiropas komisāram, EK un parlamentam. Darba devēji politiķu vietā nevēlas strādāt, un viņiem ir tiesības tiem stingri prasīt atdevi”.
Vienīgais ceļš
Attiecībā uz inovācijām V.Gavrilovs atzīst, ka inovatīvu uzņēmumu mums tiešām ir maz un nepieciešama lielāka aktivitāte. Taču Latvija esot uz pareizā ceļa, ko apliecina dinamiskie izaugsmes tempi – IKP palielinājums ievērojami pārsniedz Eiropas rādītājus.
Tā kā UNICE konference notika tūlīt pēc LDDK Rīgā organizētās inovāciju dienas, LDDK pārstāvji bija Latvijas foruma iespaidā. Nav apstrīdams, ka Eiropas līmeņa sasniegšanai vienīgais ceļš ir palielināt biznesa konkurētspēju un radīt augstas pievienotās vērtības produktus, sadarbojoties izglītības iestādēm, zinātniekiem un uzņēmējiem. Inovatīvs bizness balstās uz trim vaļiem – kvalificētu darbaspēku, prasmi zināšanas un idejas konvertēt inovatīvos risinājumos un spēju aizsargāt un gūt peļņu no šīm inovācijām. Šogad LDDK padziļinājusi pērn sākto diskusiju par inovāciju saikni ar uzņēmuma peļņu. Inovāciju forumā apspriestās rekomendācijas valdībai, lai pārrunāto ieviestu dzīvē, LDDK apņēmusies apkopot dokumentā, lai informētu jauno valdību par uzņēmēju, pašvaldību un valsts institūciju pārstāvju ieteikumiem.
Tomēr, diskutējot gan par plānotas ekonomikas un tās menedžmenta trūkumu pašu valstī; ačgārno tautsaimniecības struktūru, kad ekonomikas “lokomotīves” ir nevis ražošana, bet tirdzniecība, būvniecība, darījumi ar nekustamo īpašumu un finanšu pakalpojumi; “slīpajiem” gājieniem ES naudas apguvē, tostarp inovatīvu ideju risināšanā; partiju karteli; reāla, nevis deklaratīva valsts atbalsta trūkumu uzņēmējdarbības attīstībai; vārdu atbilstību darbiem; risinājumu trūkumu darbaspēka aizplūšanai; virknei uzņēmēju raksturīgo “naudas bada” slimību; sociālā nodrošinājuma bezdibeni starp Latviju un attīstītajām valstīm, mentalitātes īpatnībām u.c., V.Gavrilovs mudina vairāk skatīties uz pozitīvo un būt aktīviem.
Situācija nav tik labvēlīga
Pēc konferences tiekoties ar Latvijas vēstniekiem ES un Beļģijā, Eiropas Parlamenta deputātiem un EK pārstāvjiem no Latvijas, neizpaliek diplomātija, reizēm rodas iespaids, ka dzīvojam dažādās pasaulēs. Tomēr mūsu valdības rožaini idilliskā skatījuma vietā par Latvijas dinamisko attīstību izskan arī reāli vērtējumi. Eiroparlamentārietis Guntars Krasts atzīst, ka jaunajās ES valstīs vērojama tendence strauji piebremzēt līdzšinējo attīstības dinamismu. Tam ir objektīvais apstāklis. Proti, līdz ar nonākšanu ES dalībvalsts statusā un tās sistēmas pārņemšanu, tiek uzskatīts, ka nekas īpaši liels vairs nav darāms. Tajā pašā laikā procesi pasaulē un Eiropā ir ārkārtīgi dinamiski. “Vācijā notiek reformas, kas pēdējos 10 – 15 gados nav pieredzētas. Arī Liebritānija nav apstājusies attīstībā, Dānija, Īrija nemitīgi reformējas, Zviedrija kombinē un veido jaunus variantus, arī Itālija, vienīgi valdības situācija tur nav pārāk labvēlīga. Vecā Eiropa nemaz “neguļ”, bet mēs joprojām “barojamies” ar ilūzijām, ka esam dinamiski, ar lielām perspektīvām, ka mūsu valsts izaugsme ir gandrīz kā Ķīnā ap desmit procentiem. Bet neņemam vērā, ka tur atšķirībā no mums ir ļoti labvēlīga makroekonomiskā situācija. Pozitīvs tekošā konta stāvoklis. Latvijā tas ir mīnus 18 procentu – ES “rekords”. Ķīnā inflācija pēdējos septiņos astoņos gados ir mazāka nekā ASV – ap 1,2 procentiem. Nacionālā valūta ir stabila un vidējais izaugsmes temps – ap desmit procentu gadā. Ekonomika ir sabalansēta un attīstās. Latvijas gadījumā esam uz robežas. Islandē jau šogad pie 12 procentu maksājumu konta deficīta bija problēmas ar nacionālo valūtu. Arī citviet Austrumeiropā dinamisma ziņā ir problēmas, Ungārijā – gandrīz valsts sabrukums.
Pavērtējot investīcijas zinātnē, kas ir inovāciju pamatā un būtisks konkurētspējas veicināšanas nosacījums, jāatzīst, ka tās ir minimālas. Latvijas situācija nemaz nav tik labvēlīga. Politisko mieru nodrošina ES fondu līdzekļi, kas jāapgūst,” atzīst G.Krasts, norādot uz iespējamo krīzi. Kā vienīgos konkurences un izdzīvošanas iespēju veicinātājus viņš raksturo uzņēmējus. Savukārt draudzīgais ES tirgus viņiem tāds ir tikai šķietami, vienlaikus tas ir dramatiski konkurējošs. Ar to jārēķinās ne vien uzņēmējiem, bet arī valsts politikas noteicējiem.
Arī vairāki Latvijas speciālisti skaļāk pauž domas par izaugsmes aspektiem, kas liek apšaubīt idillisko skatījumu. Ja tuvākajā laikā valdība nopietni nerisinās tautsaimniecības jautājumus, Latvijas augstais attīstības temps var izrādīties liktenīgs stabilai ilgtermiņa izaugsmei. Diemžēl tēvzemiešu gudrie prāti izvēlējušies saglabāt eiroparlamentāriešu statusu, nevis ietekmēt valsts attīstības sviras.
