Šodien Saeimā plānots skatīt likumprojektu «Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai», kas no Latvijas valsts puses paredz izmaksāt gandrīz 32 miljonu latu kompensāciju par okupācijas laikā piedzīvotajām ciešanām un netaisnību.
Šodien Saeimā plānots skatīt likumprojektu “Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai”, kas no Latvijas valsts puses paredz izmaksāt gandrīz 32 miljonu latu kompensāciju par okupācijas laikā piedzīvotajām ciešanām un netaisnību. Šī nauda un vēl 16 nekustamo īpašumu (kuri agrāk piederējuši ebreju organizācijām un kuriem nav mantinieku) tādējādi tiktu nodoti Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Laikraksts “Vakara Ziņas”, kas pirmais “pacēla” šo lietu, likumprojektu vērtē kā ebreju nekaunības un valdības gļēvuma rezultātu. Līdzīgs viedoklis sastopams arī citos plašsaziņas līdzekļos. Domāju korekti tas nav. Būtībā runa taču ir par Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomi, nevis ebrejiem vispār. Neviena tauta nav ne godīga, ne nekaunīga. Tās vārdā gan bieži vien darītas ne visai pieņemamas un pat noziedzīgas lietas. Un tā tas ir gan latviešiem, gan ebrejiem, gan amerikāņiem, gan daudziem citiem.
Pirms gadiem desmit piedalījos “Tautas dziesmas” maratonā Rīgā. Neesmu jau nekāds skrējējs, bet bija vēlēšanās kādas stundas pabūt kopā ar stipriem cilvēkiem un pārbaudīt raksturu. Kad tuvojos finišam, uzvarētāju apbalvošana jau bija beigusies, un šķita, ka esmu palicis pēdējais. Tomēr priecēja, ka iekļāvos piecu stundu ilgajā kontrollaikā. Te pēkšņi, iziedams finiša taisnē, pamanīju, ka kāds man seko. Turklāt tas bija nevis ar tautas klases zaļo numuru kā lielākajai daļai maratona dalībnieku, bet gan ar sarkano – meistarklases numuru. Kaut kas traks! Vai tiešām vēl aiz manis būtu palicis kāds meistars!? Finišēju un, kaut spēki bija tuvu izsīkumam, ziņkārības dēļ paliku sagaidīt savādo konkurentu. Liels bija prieks, kad ieraudzīju, ka tas ir mans studiju biedrs Jurijs (vārds mainīts), ko nebiju saticis gadus piecpadsmit. Viņš studēja “fizmatos”, es – žurnālistos, taču jaunībā kopā braucām vienā studentu celtnieku vienībā, kur tīri labi satikām. Jurijs pēc tautības ir ebrejs. Zināju, ka vairums mūsu kopīgo paziņu, ebreju puišu, ar ko kopā bijām vienībā, jau sen vairs nedzīvoja Latvijā. Ar savām gudrajām galvām viņi bija pārcēlušies uz Rietumiem. Tādēļ vēl jo smeldzīgāka un sirsnīgāka bija mūsu tikšanās. Tūlīt varēja just, ka, par spīti ilgstošajai neziņai vienam par otru, daudz kas mūsu dzīvē šajos lielo pārmaiņu gados bijis līdzīgs. Tad piepeši atcerējos, ka man uz mēles ir jautājums par sarkano meistarklases numuru: “Klau, Jurij, bet kāpēc tev sarkanais meistaru, nevis zaļais tautas klases numurs? Tu taču skrien tāpat kā es!” “Kā?!” Jurijs brīnījās. “Vai tad tu nezini, ka meistarklasē labāk baro!”
Tik tiešām sacensību organizatori starp abām klasēm nebija uzlikuši nekādus sliekšņus. Maratona dalībnieki par vienu un to pašu dalības maksu varēja pieteikties gan vienā, gan otrā. Jurijs, pieteikdams sevi meistaros, nebija darījis neko neatļautu. Acīmredzot distancē bija barojies pie cita, sātīgāka galdiņa. Ko tur var pārmest? Neko. Atliek tikai pasmaidīt par savu tautisko pieticību.
Kad par šo epizodi esmu stāstījis latviešu sabiedrībā, man teikuši, ka šis gadījums diezgan precīzi raksturo ebreju mentalitāti. Viņi dzīvē varbūt pat ģeniāli atrod kaut ko, kur tu, latvietis, paiesi garām.
Šajā politiskajā momentā es neticu, ka Jurijs tagad kādā ebreju aptaujā būtu nobalsojis par ko tādu, ka, lūk, Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei vajag mūsu valstij samaksāt tos miljonus un atdot īpašumus. Visdrīzāk nekādas aptaujas nav bijis. Bet ko spriedusi un politiskos augstumos cēlusi kopienas padome, tās priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko, starp citu, vīrs, kas prot grozīt miljonus, ir cita lieta. Tikai skaidrs, ka valstij nevajadzētu maksāt katram, kas ir gatavs kādu naudu uzprasīt. Taču attiecībā uz baigajiem kara un okupāciju gadiem, manuprāt, mūsu paaudzes laikā nekādi gala rēķini netiks noslēgti. Jelgavā, kur 1900. gadā dzimis leģendārais cilvēku glābējs Jānis Lipke, vajadzētu kādu no jaunajām ielām nosaukt viņa vārdā.
