Pēc audzēkņu vasaras darbu skates Jelgavas Mākslas skola sākusi viesmākslinieku izstāžu sezonu, atklājot to ar gleznotājas Māras Zītares darbu skati.
Pēc audzēkņu vasaras darbu skates Jelgavas Mākslas skola sākusi viesmākslinieku izstāžu sezonu, atklājot to ar gleznotājas Māras Zītares darbu skati. Māksliniece mūsu pilsētā ciemojas pirmo reizi, tādēļ vien šo nelielo ekspozīciju, kurā ir 12 gleznu, būtu vērts apmeklēt.
Nu jau pagājuši 45 gadi, kopš M.Zītare beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu – tas bija 1961. gadā. Kā daudziem tā laika jaunajiem viņai bija visai grūti ienākt mākslā – godīguma, solidaritātes un taisnīguma izjūtas dēļ. Gleznotāja nemēģināja “pārdot dvēseli velnam” – savos darbos atainot varai tīkamus sižetus, kaut arī gleznoja latviešu strēlniekus un tamlīdzīgas tēmas, bet viņa tās pielāgoja savai izpratnei, runājot galvenokārt par cilvēku laikā, par viņa pienākumiem un uzdevumiem. M.Zītare vienmēr gleznojusi to, ko gribējusi un kas viņai licies svarīgs.
Par spīti spilgtajām realitātes intonācijām, māksliniece netver un nerāda īstenību sīkā stāstījumā. Mūsu viešņa vienmēr centusies maz vārdos – ar minimālu notikumu izklāstu – parādīt ļoti vienkāršu ikdienišķu darbību dziļāko jēgu. Tā drīzāk ir dzīves apcerēšana, izmantojot alegoriskus tēlus, simbolus. Maznozīmīgiem dzīves pienākumiem un norisēm – govs slaukšanai, bērnu auklēšanai un citām – tiek piešķirta rituāla nozīme. Tā ir dzīve, dzīvošana, kurā mirklim ir mūžīguma vērtība. Sīkās norises un darbības ir mūžības atspulgs.
Šādu iespaidu palīdz radīt arī forma. Ārējās kontūras visbiežāk izplūdušas. Fons, priekšmeti un tēli tiek vienkāršoti, un tos veido lielāki dekoratīvi krāslaukumi. M.Zītares gleznas tādēļ ir tuvas gobelēniem ar to krāsu nosacītību un dekorativitāti.
Māksliniecei ir ļoti stabils, noturīgs rokraksts, ko nevar sajaukt ar citiem. Tiesa gan, gleznotāja tādēļ nav ieciklējusies reiz atrastajā. Viņa cenšas iet kopsolī ar laiku. Tas nenozīmē, ka tīši glaimotu laika pārmaiņām. Iekšēji nekas jau nav mainījies – jebkurā iekārtā cilvēkam jāizdzīvo sava individuālā dzīve, citu jau viņam nav lemts atkārtot, un savu pieredzi nevar izdzēst no atmiņas kā nebijušu. Tajā pašā laikā M.Zītare kļuvusi brīvāka radošajās izpausmēs. Kā redzam jaunajā izstādē, Jelgavas viešņa mīl franču kubismu, it sevišķi Huanu Grī. Šī cieņa pret 20. gadsimta modernistiem ir visai formāla, viņa to pielāgo sev, savam gleznošanas stilam. Māksliniece uzsver ģeometriskās formas, taču aprobežojas tikai ar dažām krāsām, visbiežāk brūnu, zilu, pelēku, zaļu, dzeltenu bez to tonālās niansētības, kas mums tik tuva. Tiek uzsvērta arī faktūra, ko veido cieta krāsa, izvagojot to ar horizontāliem ieskrāpējumiem. Pēc tam liekot virsū krāsu, laukumi nenosedzas vienmērīgi, tādējādi arī rodas apveidu nenoteiktība, iekšējā nemiera iespaids.
Uz Jelgavu M.Zītare atvedusi nelielu izstādi, taču arī tā ļauj ielūkoties savdabīgas, savrupas gleznotājas daiļradē un viņas domāšanā.
