Kad uzzināju, ka pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes Auču māju vecā saimniece Ilga Čakste nolēmusi doties ciemos uz Rīgu pie skolotājas Ainas Britānes, palūdzu mani paņemt līdzi.
Kad uzzināju, ka pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes Auču māju vecā saimniece Ilga Čakste nolēmusi doties ciemos uz Rīgu pie skolotājas Ainas Britānes, palūdzu mani paņemt līdzi. Proti, šai skolotājai ir lieli nopelni mūsu novadnieka trimdas rakstnieka Arnolda Apses daiļrades iedzīvināšanā Latvijā.
Sidrabenes pagasts ir bagāts ar skaistiem dabasskatiem un vēstures pieminekļiem. Par vissakoptāko Eiropas kultūras mantojuma dienās tikuši atzīti Auči. Taču īpaša vieta kultūrvēsturē ir arī literātu dzimtajām mājām. Līdz pat deviņdesmito gadu beigām sabiedrībā plaši zināmas bija Sidrabenes pagasta Billītes – rakstnieka Edvarta Virzas (1883 – 1940) un viņa sievas dzejnieces Elzas Stērstes (1885 – 1976) dzimtas mājas. Billītes ir tuvas arī abu literātu mazmeitai – rakstniecei un diplomātei Annai Žīgurei. Taču pamazām gaismā nākusi vēl viena šīs puses literāta personība – Arnolds Apse (1914 – 1983), romānu “Klosterkalns”, “Lepnā Zemgales bajāru cilts”, “Gandrīz ģenerālis”, dzejoļu krājuma “Saules puķes” autors.
Kur kori dzied, tur rakstniekus godina
A.Apses dzimtās mājas “Avotnieki” līdz mūsdienām nav saglabājušās. Tās nodega ugunsgrēkā, un diemžēl līdz ar to nebūtībā zuduši arī daudzi no svešām acīm slēpti rakstnieka manuskripti. Taču lielāko daļu savu darbu A.Apse sarakstīja trimdā, dzīvojot Francijā. Un šis viņa mantojums, pateicoties A.Britānes uzņēmībai, kļuvis pazīstams Latvijā.
Tā vienā novembra dienā kopā ar Ilgu Čaksti, Auču muzeja vadītāju skolotāju Inetu Freimani devāmies uz Rīgu pie skolotājas. Pa ceļam sarunas ritēja brāļu Kokaru 85 gadu un Sidrabenes un Jaunsvirlaukas pagasta kora “Svīri” desmit gadu jubilejas iespaidā. Pirms deviņdesmito gadu izglītības reformas kori bijuši gandrīz katrā vidusskolā. Tagad, kad dziedāšana jeb mūzika vecākajās klasēs kļuvusi par izvēles priekšmetu, skolēnu koru skaits sarucis līdz kādiem septiņdesmit. Kā tālāk ar dziesmu svētkiem? Protams, gribas domāt optimistiski. Katrā ziņā Sidrabenes un Jaunsvirlaukas pagastā kultūras un garīgā dzīve uzplaukusi. Galvenokārt tāpēc, ka cilvēki turas pie savām saknēm, atjauno vēsturisko un godā ceļamo.
Kad Rīgā bija barikādes
Satiekot A.Britāni, tūlīt atklājās, ka viņa kā izcila latviešu valodas un literatūras skolotāja jau astoņdesmitajos gados kļuva pazīstama mūsu Inetai, kas tolaik studēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Skolotāja Vecmīlgrāvī vadīja paraugstundas par Vili Lāci, Raini. Un tās Inetai bija palikušas spilgtā atmiņā.
Kā viņa nonākusi līdz A.Apsem? Izrādās, 1991. gada janvārī, pārbraucot pāri kritušajam “dzelzs priekškaram” pie radiem Rietumos, viņa uz mēnesi “iestrēgusi” Minsterē. Latvijā bija barikāžu laiks, vēl nevarēja saprast, ar ko nacionālās atbrīvošanās cīņa beigsies, tādēļ par labāku tika atzīts mazliet nogaidīt. Minsteres Latviešu centrā A.Britāne satikusi literatūrzinātnieci un bibliotekāri Austru Rudzīti (1911 – 1991), kas vairāk nekā trīsdesmit gados izveidojusi plašāko trimdas latviešu bibliotēku, kurā bija gan periodika, gan arī neizdotie rakstnieku manuskripti. A.Rudzīte un A.Britāne ātri atradušas kopīgu valodu. Skolotāja A.Britāne Latvijas Minsteres ģimnāzijā vadījusi vairākas stundas par Raini, bet bibliotēkas krājumos iepazinusies ar A.Apsi. Pēc pirmajām izlasītajām lappusēm skolotājai bijis skaidrs, ka tas ir rakstnieks, kurš jāpārved mājās un jācenšas iekļaut skolu programmās.
Iestudējums saveda kopā bērnus
Rakstnieka popularizēšanā palīdzējuši aktieri Ieva Mūrniece un Haralds Ulmanis, kas divatā “Klosterkalnu” uzveda uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeja mazās skatuves. Lai arī tās bija kamertipa izrādes, uz kurām skolotāja veda savus skolēnus, taču brīnumainā kārtā “Klosterkalna” afiša sapulcināja kopā A.Apses bērnus. Pirms šīs izrādes astoņi emigrācijā Francijā un pirms tam Latvijā dzimušie A.Apses bērni Jānis, Imants un Maija cits citu nezināja. Tā bijusi priecīga tikšanās, par to “Novadiņš” jau rakstīja.
Vai A.Apses literārajā mantojumā palicis kaut kas neapzināts? A.Britāne domā – nē. Ja neskaita Avotnieku ugunsgrēkā zaudēto, pārējais ir vai nu izdots, vai glabājas Jāņa Raiņa Literatūras muzejā Rīgā. Komerciāli lāgā neizprotamā “Klosterkalna” atkārtota izdošana deviņdesmito gadu beigās Latvijā apgādā “Jumava” arī ir A.Britānes veiksmīgi īstenots projekts. Proti, šī Latvijā plaši pazīstamā apgāda valdes priekšsēdētājs Juris Visockis ir viņas skolnieks. “Ko tu, Juri, izdod “lubenes”! Tev būtu jāizdod Latvijas latviešiem nezināma vērtīga, filosofiskām atziņām bagāta grāmata!” skolotāja sacījusi, un tas iedarbojies. Viņa gan piebilst, ka “lubenes” bija pārspīlējums. Sevišķi pēdējā laikā “Jumavai” šajā ziņā nevarot piesieties.
Pēc gandrīz desmit gadiem toreiz ar pazīšanos un pierunāšanu izdotā grāmata “Klosterkalns” kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.
