Brīžiem šķiet, ka murgoju nomoda sapņus. Par cilvēktiesībām… Izrādās, katram cilvēkam ir tiesības uz jebko.
Brīžiem šķiet, ka murgoju nomoda sapņus. Par cilvēktiesībām…
Izrādās, katram cilvēkam ir tiesības uz jebko. Vienīgā nelaime, ka atbildība jāuzņemas kolektīvi. Jo tas, ko dara atsevišķi indivīdi, ietekmē sabiedrību kopumā, tāpat sabiedrība ietekmē katru indivīdu.
Atmodusies no murgainās realitātes, domāju, kāpēc pedofilam, kurš vairākkārt tiesāts par zemiskām neķītrībām, ir lielāka aizsardzība nekā bērniem? Tāpēc, ka Latvijā ar pilnu tvaiku darbojas Valsts cilvēktiesību birojs (VCB)?
Skaisti un cēli skan: valsts, cilvēki, tiesības. Jautājums tikai, kas tā par valsti, kur tiesības ir svarīgākas par saprātu, godu, atbildību. (Ak, jā – Eiropas valsts.)
Redz, ja pedofils atbrīvots no ieslodzījuma, bet policija mana, ka vecis atkal gatavojas savam “seksuālajam cilvēktiesību aktam”, un tāpēc drošības labad atklāj šīs “minorās” personas dzīvesvietu, VCB uzskata, ka tās publiskošana ir cilvēktiesību pārkāpums.
Es to saprotu tā – neķītri izmantot mazus zēnus un meitenes ir diezgan slikti un nosodāmi, bet vecākiem uzzināt, kurās durvīs varētu meklēt savus bērnus pēc vardarbības, ir cilvēktiesību pārkāpums. Vai godprātīgajam policijas priekšniekam būs jātaisnojas VCB, kas aizstāv pedofila durvju anonimitāti?
Es šos murgus saprotu tā – pedofila dzīvoklis ir viņa privātā telpa, bet bērna ķermenis un dvēsele – “publiska telpa”.
Ja gadās seksuālās minoritātes – pedofila – iebrukums šajā telpā, tad vardarbības upuri PĒC TAM valsts noteiktajā kārtībā vai ar sabiedriskas organizācijas spēkiem konsultēs, rehabilitēs, “psiholoģizēs”.
Bet es nesaprotu, kāpēc “mētelīšu virinātājus” joprojām tvarsta un liedz viņiem apmierināt savas cilvēktiesības. Viņi – vientuļnieki – neapvienojas grupās, nekaro par savām tiesībām un nodara vismazāko ļaunumu.
Savos nomoda murgos atskārstu: ja reiz cilvēkam ir tiesības, tad ir.
Un, kad vienkārša lauku sieviņa cels trauksmi par kādu zoofilu, kurš viņas kūtī aplido jau apsēklotu govi, slēgsim kūti.
